Holbahs, Pols (1723.-1789.g.)
Paul Heinrich Dietrich Baron d'Holbach.
Franču apgaismotājs.
XVIII gs. franču materiālisti D.Didro, Holbahs, Helvēcijs, Nežons un citi noraidīja ideju par reliģisko jūtu iedzimtību. Par reliģijas izcelšanās un pastāvēšanas iemeslu viņi uzskatīja tautas masu izglītības trūkumu un bailes.
Holbahs par reliģiju: "Reliģija vienmēr pati ar sevi pretruna grauj morales pamatus, taču uzdodas par tās visstingrako balstu. Tā atvasina no Dieva visus cilvēka pienākumus, pasludina, ka Dievs ietverot sevī visas iedomājamās pilnības; apgalvo, ka šis Dievs dusmojoties par ālunumu, kas tiek nodarīts tā radībām; uzskata šo Dievu par nemainīgu.
Bet patiesība tā pati reliģija drīz vien pāvērš šo tik pilnīgo Dievu par tirānu, kas, izņemot savas iegribas, nepazīst citus likumus, kas neievēro savus paša noteiktos likumus, kas liek izdarīt slepkavības, zādzības, varmācību, netaisnību, nežēlību, dumpi, nodevību, krāpšanu un mīl cilvēkus, kuri aptraipīti ar visbriesmīgākajiem netikumiem un noziegumiem." /P.Holbahs, "Svēto galerija," 1937.g., 32. un 33.lpp./
"Reliģija ir māksla apskurbināt cilvēkus, lai novērstu viņa domas no tā ļaunuma, ko viņiem nodara šai pasaulē varasvīri. Cilvēkus biedē ar neredzamiem spēkiem un liek viņiem bez kurnēšanas panest ciešanas, ko viņiem nodara redzamie spēki; viņiem sola cerības uz svētlaimību viņpasaulē, ja viņi samierināsies ar savām ciešanām šinī pasaulē."
"Lai gan morāle, ko kristietība māca cilvēkiem, ir valtīga un pretdabiska, kristietības piekritēji iedrošinās apgalvot, ka bez reliģijas nevarot būt tikumības. Bet ko gan kristīgo valodā sauc par tikumību? Nemitīgas lūgšanas, dievnamu apmeklēšanu, grēksūdzi, atturēšanos no baudām, vientulību un sev pievērstu dzīvi. Kāds labums rodas sabiedrībai no tamlīdzīgiem vingrinājumiem, ko var veikt bez jebkāda tikumīguma? Ja tāda izturēšanās noved taisni debesīs, taddzīvei virs zemes tie ir pilnīgi veltīgi."
"Lielākā daļa cilvēku turas pie savas reliģijas tikai aiz paraduma. Viņi nekad nav nopietni pētījuši cēloņus, kas viņus saista pie tās, savas izturēšanās motīvus, savu uzskatu priekšnoteikumus; tādejādi viņi vienmēr visvairāk baidījušies iedziļināties tai priekšmetā, ko uzskata par sev vissvarīgāko; viņi iet savu tēvu pēdās; viņi tic, jo viņiem skandinājuši no pašas bērnības, ka ir jātic; viņi cer, tāpēc ka vinu senči ir cerējuši; viņi dreb, tāpēc ka viņu priekšteči ir drebējuši; gandrīz nekad viņi nav uzdrīkstējušies apzināties savu ticību."
