Hmeļņickis, Bogdans Zinovijs (~1595.-1657.g.)
Ukraiņu valsts darbinieks, karavadonis, Ukrainas hetmanis.
Radniecība. Jaunākais dēls - Jurijs Hmeļņickis (~1641.-1685.g.).
Vecākais dēls - Timofejs Hmeļņickis (~1632.-1653.G.).
Dzīvesgājums. Dzimis ap 1595.gadu sīka ukraiņu šļahtiča, Čigirinas podstarosta, ģimenē.
Izglītību ieguva Ļvovas jezuītu kolēģijā.
Tā saucamās Moldāvijas kampaņas laikā 1620.gadā nokļuva turku gūstā.
Pēc atgriešanās no gūsta iestājās rejestra kazaku karaspēkā.
Piedalījās 1637.-1638.gadu tautas sacelšanā, ieņēma karaspēka rakstveža amatu. Pēc sacelšanās - Čigirinas sotņiks.
1645.gadā poļu valdības rīkojumā devās uz Franciju, lai risinātu sarunas par kazaku karaspēka piedalīšanos karā pret Spānijas Habsburgiem.
40.gadu vidū sāka gatavot sacelšanos pret poļu valdišanu Ukrainā. Iesaistījās slepenās sarunās ar karali Vladislavu IV, ārēji itkā piekrītot viņa plānam sūtīt kazakus pret Krimas hanu, Turcijas vasali. Šā plāna ēnā B.Hmeļņickis sāka veidot kazaku karaspēku cīņai pret Poliju.
1647.gadā Hmeļņickis tika arestēts, taču drīzi atbrīvots un aizbēga uz Zeporožjes Seču.
1648.gada janvārī Sečā B.Hmeļņicka vadībā uzliesmoja sacelšanās, kas aizsāka ukraiņu tautas nacionālās atbrīvošanās cīņu. Zaporožjē B.Hmeļņicki izvēlēja par hetmani.
1648.gada 6.maijā Dzelteno Ūdeņu (Žoltije Vodi) tuvumā B.Hmeļņickis sakāva poļu avangardu, bet 16.maija pie Koršuņas - galvenos poļu spēkus. Šīs uzvaras kalpoja par sākumu ukraiņu tautas sacelšanai visa Ukrainā.
1648.gada septembra sākumā viņš sakāva poļu spēkus pie Pilevciem (Volīnijā), bet 26.septembrī aplenca Ļvovu. Cenšoties iekšēji vājināt pretinieku, Hmeļņickis iesaistījās sarunās ar princi Janu Kazimiru - pretendentu uz Polijas troni, jo Vladislavs IV maijā mira, Janu Kazimiru atbalstīja arī lielpoļu šļahta, kas sliecās uz mieru ar kazakiem un uzstājās pret Kārli - Austrumukrainas magnātu ielikteni, kas vēlējās kara turpināšanu. Tādejādi, atbalstot Janu Kazimiru, B.Hmeļņickis panāca pamiera noslēgšanu, kas bija nepieciešams tālākai cīņai.
Drīz pēc pamiera noslēgšanas 1648.gada novembrī, B.Hmeļņickis nosūtīja uz Maskavu savu pārstāvi pulkvedi S.Mužilovski ar lūgumu pieņemt Ukrainu Krievijas pārvaldē un sniegt militāru palīdzību. Krievu cara valdība noraidīja šo lūgumu dēļ sarežģītās iekšpolitiskās situācijas valstī un negatavības karam ar Poliju, tomēr tā nolēma sniegt Ukrainai nozīmīgu ekonomisko, diplomātisko un militāro palīdzību.
Negūstot no B.Hmeļņicka piekāpšanos sarunās Perejaslavļā 1649.gada februārī, 1649.gada pavasarī Polija atsāka karadarbību. 1949.gada 5.-6.augustā Zborovas kaujā poļu armija izvairījās no pilnīgas sakāves tikai Hmeļņicka sabiedrotā - Krimas hana nodevības dēļ. Hmeļņickis bija spiests 1649.gadā noslēgt Zborovas mieru.
Apstākļos, kad ukraiņu tautā valdīja neapmierinātība ar noslēgto miera līgumu, izcēlās jauns karš ar Poliju. 1651.gada 20.jūnijā kazaku karaspēks tika sakauts kaujā pie Berestečkas, atkal Krimas hana nodevības dēļ. 25.jūlijā lietuviešu karaspēks ieņēma Kijevu. Hmeļņickis bija spiests pieņemts smagos Belocerkovas miera līguma nosacījumus 1651.gadā. Tomēr Polija nepaspēja to izmantot, jo jau nākamajā 1652.gadā B.Hmeļņickis pilnīgi sakāva 20 000 vīru lielo poļu armiju kaujā pie Batogas (Podolijā).
1653.gadā poļu karalim atkal izdevās virzīt uz Ukrainu lielu armiju. Ukraina bija novājināta - 6 gadus ilgušais karš, tatāru sirojumi, neražas. Šai brīdī Zemstes sapulce Maskavā 1653.gada 1.oktobrī pieņēma lēmumu par Ukrainas pievienošanu Maskavijai un kara pieteikumu Polijai. Pievienosanas aktu 1654.gada 8.janvārī atzina arī Pereslavļas Rada, pēc kam krievu cara valdība ar nelielām izmaiņām apstiprināja tā saucamos "Hmeļņicka pantus," kas noteica Ukrainas statusu Maskavijas sastāvā, nodrošinot tai politisko autonomiju.
Ukraiņu neatkarības karu gados B.Hmeļņickis vienlaikus darbojās kā ukraiņu valstiskuma karavadonis, diplomāts un organizators. Viņa laikā radītais varas mehānisms nospēlēja lielu lomu atsvabināšanā no poļu varas.
Saites.
Ukraina.
