Hanti
Pašnosaukums - hante ("cilvēks" - hantu val.).
Agrāk saukti par ostjakiem.
Viena no Sibīrijas somugru tautām, radniecīga mansiem.
Apdzīvotības areāls. 90% hantu dzīvo Tjumeņas apgabalā. No tiem apmēram 2/3 Hantu-Mansu Autonomajā apvidū, tā vidienē, ziemeļos un austreņos, bet pārējie - Jamalas-Ņencu Nacionālajā apgabalā. Daļa - Tomskas apgabala ziemeļos.
Skaits. 21 000 (1970.g.).
Etnoģenēze. Viena no somugru tautām. Hantu, tāpat kā arī mansu, etniskās formēšanās pamats bija Lejasobas-Ustpolujas arheoloģiskās kultūras (I g.tk.pmē. 2.puse) ciltis, kas sevī uzņēma gan vietējo meža cilšu kultūru, gan arī no dienvidu stepēm atnākušo ugru cilšu kultūru. Hantu izveidošanās teritorija atradās uz ziemeļiem un austreņiem no mansu veidošanās teritorijas.
Valoda. Hantu un mansu valoda kopā ar ungāru valodu veido somugru valodu saimes ugru grupu. Hantu valodā ir ne mazāk par 10 dialektiem, kas apvienoti trijās grupās: ziemeļu, austreņu un dienvidu.
Rakstība no 1930.gada latīņu alfabētā, no 1937.gada kirilicā.
Reliģija. Neskatoties uz XVII-XVIII gs. kristianizāciju, pareizticībā hanti iesaistījās negribīgi un daži pareizticības aspekti savijās ar hantu pirmskristiešu šamaniskajiem priekšstatiem. Saglabājies totēmisms.
Saimniecība. Hantu saimniecība vienmēr bijusi kompleksa. Tās pamatu veidoja zvejniecība, medības, briežkopība ziemeļos; lopkopība un zemkopība dienvidos.
