Aliens

Guanči

Senie Kanāriju salu iedzīvotāji, kas tika pilnīgi iznīcināti spāņu kolonizācijas laikā.

Vārds "guanči" cēlies no kāda spāņu izrunāta vietējā salinieku vārda, iespējams, "vulkāna bērni." 
Paši savas salas sauca par Chinet.

Izcelsme. Guanču izcelsme ir pilnīgi neskaidra. Sena Tenerifes leģenda vēsta, ka no dvesmojošā vulkāna dzīlēm ir iznākuši cilvēki un apmetušies salā uz dzīvi, tādēļ vārds guanči - nozīmējot "vulkāna bērni."
Pastāv vairākas versijas, bet neviena no šīm hipotēzēm vēl nevar tikt uzskatīta par pierādītu:
  - guanči ir tiešie atlantu pēcnācēji, jo izsenis ir uzskatīts, ka Kanāriju salas ir daļa no nogrimušās Atlantīdas;
  - guanči ir atceļojuši no Ziemeļāfrikas, jo pēc mirstīgajām guanču atliekām var secināt, ka viņu DNS sakrīt ar Ziemeļāfrikā dzīvojošo tautu DNS analīzēm. Tādejādi Daļa zinātnieku uzskata guančus par berberu (varbūt tuaregu) radiniekiem, kas ieradušies salā laikā starp V gs.pmē. un kristīgās ēras sākumu;
  -  guanči ir salās piestājušo feniķiešu pēcteči, taču tam pretī runā guanču gaišā ādas krāsa;
  - guanči ir cēlušies no vikingu tautām. Mazticama versija, taču daļas seno guanču fenotips bijis visai nordisks - lieli un stalti augumā, ar gaišu ādas krāsu, gaišiem matiem un zilām acīm. 

Antropoloģija. Guanči bijuši gaišmataini, zilacaini un liela auguma (no 1,75-1,82 m). Viņiem bijusi iezaļgana (olīvkrāsas) āda. Ir uzskats, ka guanči varētu būt Ziemeļāfrikas Sahāras berberu radinieki, tikpat labi atbilst arī lemūriešu tēmai.
Pirmais 1341.gadā guančus aprakstījis Nikoloso de Rekko.

Valoda un rakstība. Viņiem bijusi literatūra, dzeja un alfabētiska rakstu valoda. Runājuši tagad zudušā valodā, kura, šķiet, ir bijusi līdzīga Āfrikas berberu, varbūt tuaregu valodām. Tādēļ tiek uzskatīti par iespējamiem atlantu pēctečiem.
Uz salu atceļojušie eiropieši bija ļoti izbrīnīti par iedzimto savstarpējo saskarsmi. Viņi prata komunicēt savā starpā, tikai kustinot lūpas un neizdvešot skaņas. Bet komunikācijai no attāluma viņi izmantoja svilpošanu. Šis komunikācijas veids ir saglabājies līdz mūsdienām un vēl ir dzirdams Gomeras salā.
Rakstība esot bijusi līdzīga Krētas salas hieroglifiem, citi saka - stipri modificēti ēģiptiešu hieroglifi, līdzība ar maiju hieroglifisko rakstu. Esot saglabājušies kaut kādi raksti, kurus atstājis viens no pēdējiem guanču pārstāvjiem. jau pati rakstības esamība norāda uz to, ka guanču kultūra ir kādas senākas kultūras atlieka.

Nodarbošanās. Audzējuši liellopus, aitas, kazas, cūkas un suņus. Lai gan jūra ar zivīm bijusi visapkārt, guanči tomēr nodarbojušies ar lopkopību salas iekšienē.
Arī medīja.

Reliģija. Pielūguši Sauli, tiem bijušas Saulei veltītas svētās priesterienes. Priesteriem bijuši līdzīgi apģērbi kā babiloniešiem.

Mumificēšana. Mumificējuši savus mirušos līdzīgi senajiem ēģiptiešiem: iezieduši ar smaržīgām vielām un ietinuši kazu ādās. Mūmijas glabāja kopā ar greznumlietām un sadzīves piederumiem īpašās alās, kas parasti atradās netālu no viņu dzīvesvietas. Šodien šīs mūmijas var redzēt Tenerifē Santakrusas muzejā.

Mitoloģija. Saglabājusies leģenda par katastrofu, kurā izglābušies. Kad ieradās spāņi, bija pārsteigti, ka pasaulē vēl bez viņiem ir cilvēki, jo domājuši, ka pārējie aizgājuši bojā. Paši sevi nekad nav uzskatījuši par vietējiem.
Guanči uzskatīja, ka Teides vulkāns ir mājvieta ļaunajam dēmonam Guajotam (Guayota), kurš bija pazīstams kā tumsas radītājs. Leģendas stāsta, ka Guajota bija ieslodzījis Saules dievu Mageku (Magec) vulkāna dziļumos, tādējādi aptumšojot zemi un atņemot cilvēkiem gaismu un siltumu. Lai atjaunotu gaismu un dzīvību pasaulē, cilvēki lūdza citu dievu - Ahamāna (Achamana) palīdzību. Pēc spraigas cīņas starp dieviem, Guajota tika sakauts un ieslodzīts Teides vulkāna iekšienē, atbrīvojot Mageku un atgriežot gaismu zemei. 

Sabiedriskā organizācija. Viņiem bijusi vēlēta 10 ķēniņu monarhija. Ķēniņi laikam bija tie paši priesteri. Pār salas ciltīm valdīja vīrieši, kurus sauca par mensejiem.
Ģimenē bijis matriarhāts - sievietes dominējošais stāvoklis ģimenē. Guanču vīriešiem īpašā cieņā bijušas sievietes, kuru svars pārsniedzis 100 kg. Sievietēm, kas bija daudz slaidākas, parasti sagādāja lielas grūtības satikt sev dzīvesbiedru. Parasti vienai sievietei bija vairāki vīri. 

Arhitektūra. Guanči dzīvoja alās, kas īpaši šim nolūkam tika paplašinātas un raktas.
Būvējuši mājas no cieši sabīdītiem akmeņiem ar sarkanām, baltām un melnām sienām (tieši kā Platona aprakstītajā Atlantīdā!), kā arī lielus apļveida nocietinājumus. Lietojuši kanālu irigāciju.

Amatniecība. Augsti attīstīta akmens laikmeta kultūra. Nav bijuši metālu izstrādājumi. Varbūt tādēļ, ka uz salām nav bijusi metālu iegūšana.
Uz ādas veikuši tetovējumus.
Darinājuši Amerikas indiāņu keramikai līdzīgus podniecības izstrādājumus un akmens lampas.
Galvas rotājuši ar spalvām tāpat kā Ziemeļamerikas indiāņi.

Karamāksla. Dažas versijas norāda uz stipru kultūras pagrimumu, kā piemēram – karošanu ar akmens un koka ieročiem. Taču bijusi pietiekami laba kaujas organizācija, lai kādu laiku turētos pretī spāņiem.

Neesošā kuģniecība!!! Guančiem vispār nebija nekādu peldlīdzekļu - laivu, nemaz jau nerunājot par kuģiem. Tamdēļ viņi nespēja pat aizirties līdz citai Kanāriju salai, kur dzīvoja cita cilts, un kas atradās acu redzamības attālumā. kokmateriālu laivu un kuģu būvniecībai viņiem pietika, jo salās bija pietiekami bagātīgi meži.
Domājams, ka guančiem eksistējis kāds reliģiskas dabas jūrasbraukšanas aizliegums. Tātad starp atsevišķām Kanāriju salām nebija nekādu kontaktu! Tiešām pārsteidzoši! Nekur nav zināms analogs šādai situācijai.

Medicīna. Mūmiju galvaskausos konstatēta trepanācijas tehnika, t.i. galvaskausa iedragāto vietu aizstāšana ar zelta vai sudraba plāksnēm. Stipri līdzīga senās Dienvidamerikas metodēm.

Vēsture.
Antīkā vēsture. Par salām bija zināms feniķiešu, vēlāk arī romiešu kuģotājiem.
Pirmo reizi salas esot minētas Platona dialogos „Tīmajs” un „Krītijs.”
79.g.pmē. romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais apraksta Mauritānijas ķēniņa Džubas sūtīto ekspedīciju uz Kanāriju salām I gs.(pmē.?). No šā ceļojuma tas atvedis divus lielus suņus, ko bija izaudzinājuši vietējie iedzīvotāji - guanči. Visdrīzāk tā arī ir cēlies Kanāriju salu nosaukums, jo vārds canis latīņu valodā nozīmē suns.
Agrīnā saskare ar eiropiešiem. Pirmie eiropieši Kanāriju salās parādījās XIII gs. beigās - salās pa reizei ieradās kastīliešu, portugāļu un dženoviešu (šur tur minēts, ka dženovieši esot bijuši paši pirmie!) kuģi, kas laupīja cilvēkus un pārdeva tos Eiropas vergu tirgos. Pirmais kuģis ar guanču vaņģeniekiem uz klāja ieradās Lisabonā 1335.gadā. Turpmāk Kanāriju salas kļuva par populāru vergu tirgotāju kuģu mērķi. 
Guanču kari ar spāņiem. Spāņu tīkojumi pret salām iestājās jau daudz agrāk. 1344.gadā Romas pāvests uzdāvināja Kanāriju salas princim Ludviķim Sedam (Lui de la Sed) kopā ar karalisko titulu, bet viņš tā arī ne reizi netika apmeklējis savus īpašumus. Par nākamo karali kļuva Normandijas Roberts de Brakamonts, un, tāpat kā viņa priekšgājējs, arī ne reizi nav parādījies Kanāriju salās.
Guanču tautas ziedu laiki beidzās 1360.gadā, kad pie vienas no salām piestāja divi spāņu kuģi. Pēc šīs pirmās agresijas sekoja daudzas citas, kas pārtapa karā, un kas ilga 130 gadus.
Salu iekarošana sākās ar 1402.gadu, kad karaļa tituls pārgāja pie Žana Betankūra, kas kopā ar kastīlieti Gadiferu de la Salli atņēma Kastīlijai Lanzerotes salu un panāca, lai Henrijs III Kastīlietis atzītu viņu par vienīgo Kanāriju salu pavēlnieku. Cīņas ar spāņiem bija ilga un asiņaina, jo lepnie salinieki nevēlējās pakļauties. Kaujā pie Akentejas (Matanza de Acentejo) ciema guančiem spāņus pat izdevās sakaut.
Pēc trim gadiem Ž.Betankūrs pakļāva Fuerteventuras un Hieras salas. Palmas un Grankanārijas salas viņam neizdevās pakļaut. Gomeras sala tika pakļauta 1445.gadā. Tenerifi neizdevās pakļaut vēl 50 gadus.
Tenerifei, kā lielākajai arhipelāga salai, izdevās palikt brīvai vēl 50 gadu. Galvenais guanču zaudējums Tenerifes vēsturē notika 1496.gadā, kad pēc ilgstošām un nogurdinošām kaujām guanči atkāpās un padevās lielā pārspēka priekšā. Tad arī gandrīz 1500 guanču nonāvējās, lecot iekšā aizās, lai tikai nenokļūtu verdzībā pie spāņiem. Kā apstiprina aculiecinieki, tad liela daļa guanču (stāsta, ka pat veseliem ciemiem), lai nepiedzīvotu verdzību, metās aizās, tādā veidā nokārtojot rēķinus ar dzīvi - šie masveida pasnāvību stāsti būtu jākonkretizē.
Guanču iznīkšana. Šī kara rezultātā tika iznīcināta lielākā daļa pamatiedzīvotāju. Daudzi tika saņemti gūstā un nosūtīti uz kontinentālo Spāniju, kā arī pārdoti Eiropas vergu tirgos.  
Pēc Romas Pāvesta pavēles atcelt verdzību daudzi no guančiem kopā ar viņu vadoņiem pieņēma kristietību, un sākās viņu strauja asimilācija. Tie nedaudzie vietējie iedzīvotāji, kas izdzīvoja, līdz XVI gs.beigām bija pilnīgi sajaukušies ar okupantiem un asimilējās spāņu kultūrā un valodā. XVI un XVII gadsimtos salās ieradās baski, galīcieši un andalūzieši, kuri turpmāk arī apdzīvoja šo paradīzes stūrīti.
Tās arī bija guanču vēstures beigas.

Pētījumi Kanāriju salās. Guanču mīkla jau stipri pasen nodarbina arheologus un salās veikti pētījumi (tomēr visai maz) atšķirībā no senatnē neapdzīvotajām Azoru salām.
Tūrs Heijerdāls nodarbojās ar Guimāras piramīdas atrakšanu Tenerifē."
Konstatēts, ka guanču kultūras pēdas ved jūrā, jo piekrastē konstatētas visai daudzas nogrimušas (!?) būves. 

Aplūkojamie objekti.
Guimāras piramīdas. 
Alas. Kanāriju salās esot saglabājušās visai daudz alas ar guanču zīmējumiem. Vienā no tādām pat ierīkots restorāns.
Kādā alā ir melns sāļūdens dīķis ar paisumu un bēgumu. Tajā mīt mazi vēžveidīgie munidopsis polimorpha, kas ir akli un nav nekur citur. Radniecīga redzīga suga munidopsis tridentata, kas varētu būt atnācēji no šī Atlantijas dīķa, dzīvo gandrīz pusjūdzi dziļi okeānā. Zinātnieki domā ka aklie vēzīši šai pazemes dīķī nokļuvuši kā lamatās pirms tūkstošiem gadu un tumsā pakāpeniski zaudējuši redzi.

Saites.
Guimāras piramīdas.
Kanāriju salas.