Aliens

Golfa straume

Angliski - Gulf Stream.
Spēcīga silto straumju sistēma Atlantijas okeāna ziemeļu daļā no Floridas pussalas līdz Ņūfaundlendas sēklim, kam ir milzīga loma klimata, īpaši Eiropas, veidošanā.

Raksturlielumi. Straumju sistēmas garums ir ap 10 000 km. Vidējais ūdens patēriņš ir 25 miljoni kubkm/s, kas ir 20 reizes vairāk par visām zemeslodes upēm kopā.

Ģeogrāfija. Golfa straume veidojas siltajos Āfrikas rietumu piekrastes ūdeņos, kopā saplūstot ziemeļekvatoriālajai un dienvidekvatoriālajai straumei. Pēc tam tā virzās uz rietumiem, pāri Atlantijas okeānam uz Karību jūru, kur caur Floridas šaurumu vēlreiz šķērso Atlantijas okeānu līdz beidzot nonāk galamērķī – pie Rietumeiropas un Skandināvijas krastiem.

Vēsture un izpēte. Straumi "oficiāli" atklājis Ponss de Leons, kad 1513.gadā viņš braucis gar Floridas piekrasti starp Kanaveralas ragu un Kaikosas salām.
Kristobals Kolons aprakstījis straumi, ko viņš sastapis pie Bahamu salām. Precīzi to noteikt nav izdevies, taču runa, acīmredzot, ir par kādu no atzarojumiem, kas vēlāk saplūst ar Golfa straumi.
Faktiski straumi atklāja eiropiešu jūrnieki, kas konstatēja paradoksu - smagi piekrautie tirdzniecības kuģi ar lielu iegrimi atpeldēja no Amerikas uz Eiropu daudz ātrāk nekā vieglie pasta kliperi.
Pirmais, kas sistemātiski pētīja šo straumi, bija Bendžamins Franklins - viņš iezīmēja vai arī lika iezīmēt to kartē. Franklina pieņēmums, ka straume ir upe, kas šķērso Atlantijas okeānu, pastāvēja 2 gadsimtus un tika apgāzts tikai nesen. Saskaņā ar Franklina izstrādāto teoriju straumi izveido pasāta vēji, kas pūš no rieteņiem uz austreņiem, sadzen ūdens masas no ekvatoriālās Atlantikas Meksikas līcī, paaugstinot līča līmeni, un pēc tam liek tām atkal ieplūst Atlantijas okeāna rajonā starp Kubu un Floridu.
XVII gs. sākumā Johans Keplers mēģināja izskaidrot okeāna straumju rašanos un nonāca tuvu atklājumam, ka sakarā ar Zemes rotāciju ikviens kustīgs ķermenis uz mūsu planētas tiecas nokļūt sāņus no meridionālā virziena. Šo atklājumu 1835.gadā izdarīja franču zinātnieks Gustavs de Karioliss un tā radās jēdziens "Kariolisa efekts."
Gadu vēlāk, 1836.gadā, Fransuā Arago centās izskaidrot Golfa straumes rašanos ar ekvatora silto ūdeņu un Ziemeļpola auksto ūdeņu blīvumu starpību, tādējādi iztēlodamies, ka pastāv milzīgs planētas mēroga termosifons. Šim uzskatam pievienojās arī viens no izcilākajiem amerikāņu okeanogrāfiem Metjūss Mori.
XIX gs. Bendžamina Franklina mazmazdēls Aleksandrs Bahs uzņēmās no jauna izanalizēt Golfa straumi rajonā starp Nantakitas salām (dienvidos no Kodas raga) un Floridu.
Vudsholas Okeanogrāfijas institūts jau kopš savas dibināšanas 1830.gadā specializējies Golfa straumes pētīšanā. Tūkstoš vietās no jauna tika mērīta temperatūra. Institūta direktoru Kolumba Aizelina, L.Vorsingtona, V. van Arksa, Henrija Stomela un citu ievērojamu amerikāņu okeanologu vadībā liels skaits zinātnieku iet B.Franklina pēdās, cenzdamies izskaidrot pētījumus, kas toreiz jau likās pilnīgi pabeigti.
Tieši Vudsholas gupa bija pirmie, kas noraidīja pieņēmumu, ka Golfa straume ir upe okeānā. Ja šī hipotēze vēl bija pieņemama  attiecībā uz dienvidu rajonu, Floridas piekrasti, tad tā nepavisam neder uz to rajonu, kas atrodas aiz Haterasa raga, kur sākas vairāki atzarojumi.
Lielu satraukumu izraisīja milžigā naftas noplūde Meksikas līcī 2010.gadā, kad daudzi izteica bažas par ekoloģiskās katastrofas ietekmi uz Golfa straumi.
XX gs. straumes pētniecībai izmantoja zemūdens aparatūru, okeanogrāfijas kuģu flotiles un Zemes mākslīgos pavadoņus. Amerikāņu ģeofiziķi un hidrologi ievadīja savāktos datus skaitļošanas ierīcē un apstrādāja ar īpašu programmu. Datoranalīze parādīja, ka no Floridas līdz Norvēģijai cauri Atlantijas okeānam iet viena varena straume, kas tomēr sastāv no vismaz 30 atsevišķām straumītēm - savstarpēji tās atšķiras ar ūdens blīvumu, temperatūru, sāļu un piemaisījumu saturu. Straumītes pastāvīgi maina augstumu, mainās vietām, nolaižas dziļāk. Ja izdosies atminēt to dinamiskas mehānismus, tad laika prognozes Eiropai kļūs vēl precīzākas.
No ZMP izdevies konstatēt milzīgu virpuļu veidošanos straumes perifērijā, kas, iespējams, arī izraisa dažādas anomālijas Golfa straumē un Bermuda trijstūrī. No pavadoņiem tika pamanīti arī lēcveida ūdens līmeņa pazeminājumi blakus šīm noslēpumainajām vietām.

Klimats Eiropā. Tā ir atbildīga par siltuma uzturēšanu Eiropā. Ja nebūtu Golfa straumes, mūsu klimats būtu daudz kontinentālāks, ziemas būtu bargākas un pavasari – ievērojami vēlāki. Golfa straume līdz Eiropas krastiem sev līdzi atnes tropisko Āfrikas piekrastes gaisu, un tas padara mūsu klimatu ievērojami maigāku. Golfa straume sasilda gaisu, ko rieteņu vēji nes uz Eiropu, tāpēc Norvēģijas piekrastē gaisa temperatūra ir par 15-20 grādiem augstāka, bet Murmanskā par 11 grādiem augstāka nekā attiecīgajos platuma grādos citviet.

Hipotēzes. Golfa straume esot radusies tad, kad uz dažādām pusēm sākušas virzīties Ziemeļamerika un Eiropa. Kā pierādījumu min zušus, kas nērš ikrus pie Amerikas krastiem, bet jaunuļi peld atpakaļ uz Eiropu pa Golfa straumi.
Atlantologi pat min, ka straumes izcelšanās notikusi pateicoties tās sākumā nogrimušajai Atlantīdai.

Saites.
Atlantijas okeāns.