Groznijas kauja (26.11.1994.)
1994.gada 26.novembrī promaskavisko čečeni un krievu armijas bruņutehnikas neveiksmīgs mēģinājums ieņemt neatkarīgās Ičkērijas republikas galvaspilsētu Džoharu un gāzt čečenu prezidenta Džohara Dudajeva valdību, kas uzskatāms par sākumu Pirmajam Čečenijas karam.
Politiskā un militārā situācija pirms kaujas. Krievija bija izvedusi visus savus bruņotos spēkus no Čečenijas, parakstot līgumu un saskaņā ar to, atstājot visu republikā esošo militāro aprīkojumu un ieročus čečenu rīcībā. Tādejādi čečeni bez īpašām pūlēm pasludināja savas valsts neatkarību de facto. Tomēr krieviem čečenu neatkarība bija kā dadzis acī un Krievijas prezidents B.Jeļcins parakstīja pavēli par iebrukumu Čečenijas republikā. Pirms tam Čeka sarīkoja terora aktus dažādās Krievijas vietās un pasludināja tajos par vainīgiem čečenus, lai Krievijas sabiedrību noskaņotu par kara sākšanu.
Spēki pirms kaujas. Krievu organizētā čečenu „piektā kolonna” (krievi to sauca arī par "opozīciju," Čečenijas Pagaidu padomi, krieviski - Временный Совет Чечни) bija savervējusi ap 4000 kaujinieku. Promaskaviskos kaujiniekus komandēja pašpasludinātais Čečenijas Nadterečnajas rajona mērs Umars Avturhanovs (Умар Автурханов), kas bija sevi pasludinājis par "Čečenijas Pagaidu padomes" vadītāju, Groznijas bijušais mērs Bislans Gantamirovs (Бислан Гантамиров) un kriminālnoziedznieks Ruslans Labazanovs (Руслан Лабазанов).
Palīgā tiem tika doti krievu spēki - 1200 krievu algotņi Kantemīras un Tamaņas divīziju tanki ar visām apkalpēm - piedalījās ap 100 bruņutehnikas vienības, kuru ekipāžas bija FDD komplektētas no krievu armijas. Tiešais vervētājs bija Maskavas "čekas" priekšnieks Sevastjanovs (Севастьянов) un personīgi "čekas" priekšnieks Stepašins (Степашин). Bez tam "opozīciju" atbalstīja arī krievu aviācijas 8 СУ-27 lidmašīnas.
Kaujas gaita. 1994.gada 26.novembra rītausmā promaskavisko čečenu spēki krievu Kantemīras un Tamaņas divīziju tanku aizsegā, arī krievu aviācijas 8 СУ-27 lidmašīnu atbalstīti, no 3 pusēm iegāja galvaspilsētā Džoharā (bijusī Groznija).
Tai pat dienā krievu masu mediji sāka ziņot par to, ka "opozīcijas tanki ielauzušies Groznijā un cieši pietuvojušies Prezidenta pilij." Krievu aviācija bumboja Čečenijas Republikas banku un tai pieguļošos dzīvojamos kvartālus pašā Groznijas centrā. Groznijā esošie televīzijas operatori skatītājiem demonstrēja degošo bankas ēku, vienlaikus atzīmējot, ka "Dudajeva atrašanās vieta nav zināma, jo Prezidenta pils ir tukša." Čečenijas pagaidu padomes "priekšsēdētājs" Avturhanovs, atrazdamies 60 km attālumā no Groznijas, Znamenskas (Знаменск) staņicā, apgalvoja, ka Labazanova vienība "ieņēmusi Dudajeva midzeni," t.i. Prezidenta pili.
Niknas kaujas ilga visu dienu, jau pusdienlaikā pie Prezidenta pils dega 14 krievu tanki un mētājās apdegušie algotņu līķi. Pārējie panikā aizbēga. Čečenijas Pagaidu padomes kriminālā grupējuma sagrāve bija pilnīga un iznīcinoša.
Kaujas rezultāti. Pēc dažādiem avotiem kaujā par Džoharu tika nogalēti 300–450 algotņu un ap 70 krievu algotņu karavīru. Simtiem uzbrucēju guva ievainojumus. No 150–200 tika saņemti gūstā, starp tiem izrādījās 35 Kantemiras un Tamaņas divīziju virsnieki kā arī ap 30 kareivju un FDD darbinieku. Iespējams, ka vēl 50 dzīvi palikušos krievus pēc kaujas nošāvusi "opozīcija" par neveiksmīgi organizēto uzbrukumu Groznijai - par to 7.decembrī Krievijas Domes slēgtajā sēdē ziņoja Žirinovskis, kas bija ieradies no Groznijas ar diviem gūstekņiem.
Tika iznīcināti ap 20 tanku, 18 kājnieku bruņumašīnu un 23 bruņutransportieru. 3 tanki, 8 kājnieku bruņumašīnas un 4 bruņutransportierus čečeni sagrāba kā trofejas. Čečeniem izdevās notriekt arī vienu no 8 lidmašīnām, kas bumboja pilsētu.
Krievi melojas par sakāvi. Krievu un nacionālnodevēju korpusa sagrāve bija pilnīgs šoks Krievijas militāristiem, īpaši aizsardzības ministram Pāvelam Gračovam. Viss, ko varēja, 1994.gada 16.novembrī Krievijas Aizsardzības ministrs P.Gračovs noliedza krievu karavīru piedalīšanos kaujās "opozīcijas" pusē. Nicīgi sakniebis lūpas, Gracovs paziņoja: "Kāds gan, atvainojiet, muļķis varētu ievest tankus pilsētā. Es tur ieviestu kārtību divās stundās ar vienu desantnieku pulku." (oriģinālā: «Кто же и какой дурак, извините, вводит танки в город. Да я навел бы там порядок за два часа с одним десантным полком») Šo bravurīgo frāzi viņam pēc tam pieminēja vēl nereizi vien.
26.novembrī kā uzvaras zīmi pār nacionālo nodevēju un krievu algotņu korpusu cauri Groznijai notika gūstekņu kolonnas gājiens. Čečenijas vadība žurnālistiem stādīja priekšā sagūstīto krievu kareivju un virsnieku sarakstu, tie bija tikuši savervēti elitārās karaspēka daļās Nr. 43162 un 01451,kas bija izvietotas Piemaskavā. Gūstekņi paziņoja masu medijiem, ka viņus vervējusi Krievijas čeka (tobrīd ФСК) Groznijas ieņemšanai. Virsniekiem bijusi apsolīta nauda un dzīvokļi.
30.novembrī pēc Gračova noliegt krievu karavīru dalību uzbrukumā Groznijai sāka arī KF GKS virspavēlnieks ģenerālpulkvedis Deinēkins (Дейнекин). Īpaši sasauktā preses konferencē viņš paziņoja: "Neviena Krievijas lidmašīna nav bijusi iesaistīta Čečenijas notikumos." (oriģinālā: «Ни один российский самолет не был задействован в событиях в Чечне») Pēc viņa izteikumiem, virs Groznijas esot lidinājušās "neatpazītas triecienlidmašīnas," kas veikušas bumbu un raķešu triecienus. Viens no reportieriem pajautāja: "Ja jau, kā Jūs apgalvojat, Čečenija ir Krievijas sastāvdaļa, tad kādas gan lielvalsts lidmašīnas tik brīvi sevi jūt Krievijas debesīs un bumbo Krievijas pilsētu?" Par atbildi Deinēkins noburkšķēja ko nesaprotamu.
30.novembrī, saniknoti par to, ka dzimtene viņus tik nelietīgi piekrāpusi, krievu gūstekņi sāka dot liecības žurnālistiem, arī Rietumu. Preses konferencē ar ārzemju žurnālistu piedalīšanos viens no sagūstītajiem krievu virsniekiem paziņoja: "Krievu militāristi kopā ar opozīciju uzbruka Groznijai. Es personīgi biju 3 tanku grupā, kuriem bija jāieņem Groznijas telecentrs. Televīzijas studijas rajonā mums uzbruka slavenais Šamila Basajeva Abhāzijas bataljons. ČIR BS tanki un kājnieki mūs ielenca un sāka nomākt ar blīvu uguni. Mēs ieskatījām par bezjēdzīgu tālāko pretošanos, jo opozīcijas vienības mūs pameta un aizbēga. Divi mūsu tanki tika sašauti, tie sadega, ekipāžas padevās telecentra apsardzei. Radās ispaids, ka bruņutanku kolonnu ar nodomu ieveda Groznijā iznīcināšanai... Atbruņot Dudajevu un viņa armiju bija galvenais uzdevums. Bruņutanku kolonna nespēja sagrābt pilsētu un to noturēt. Dudajeva armija bija komplektēta no pieredzējušiem cīnītājiem un labi apbruņota, bet kolonna kļuva par dzīvu mērķi."
1.decembrī krievu virspavēlniecība neielaida Groznijā lidmašīnu ar KF Valsts domes delegāciju. Deputāti veica nolaišanos Ingušijā un devās uz Grozniju ar sauszemes autotransportu.Viņi savām acīm redzēja un pēc tam pastāstīja žurnālistiem kā 8 СУ-27 lidmašīnas Groznijā bija bumbojušas kvartālu, kurā dzīvoja Čečenijas prezidents Dudajevs. Čečenu PGA vienībām todien izdevās notriekt vienu no šīm lidmašīnām.
1.decembrī Čečenijas prezidents telegrafēja KF GKS virspavēlniekam Deinekīnam: "Apsveicu Jūs un Krievijas GKS ar kundzības sasniegšanu Ičkērijas debesīs. Satiksimies uz zemes." Pārbiedētais Deinekīns atkal sasauca preses konferenci un sāka pārliecināt žurnālistus, ka Dudajevs nosūtījis uz Maskavu slepkavu komandu, lai veiktu pret viņu atentātu. Tai pat laikā, ignorējot Valsts domes deputātu liecības un pa Krievijas TV parādītās virs Groznijas notriektās lidmašīnas atlūzas, viņš atkal atkārtoja, ka neviena Krievijas GKS lidmašīna nav lidojusi un nelido virs Čečenijas teritorijas.
1.decembrī sagūstītie krievu virsnieki Drozdovs (Дроздов) un Prokopovs (Прокопов) Valsts domes deputātu un ārzemju žurnālistu klātbūtnē detalizēti pastāstīja, kā Tamaņas divīzijas īpašā nodaļa vervēja militārpersonas iesūtīšanai Čečenijā.
1.decembrī Čečenijas prezidents Dudajevs paziņoja par savu gatavību sarunām ar Krievijas Federācijas prezidentu B.Jeļcinu, taču Kremlis nekā nereaģēja uz to.
2.decembrī viens no sagūstītajiem krievu virsniekiem - Rusakovs (Русаков), kas žurnālistiem bija pazīstams jau no uzbrukuma Baltajam Namam un no KPFSR Augstākās Padomes apšaudes ar tankiem laikiem Maskavā 1993.gadā, preses konferencē pastāstīja kā viņu čekisti vervēja caur Īpašo daļu un solīja izmaksāt 150 miljonus rubļu viņa ģimenei nāves gadījumā.
2.decembrī Valsts domes komitejas priekšsēdētājs aizsardzības jautājumos un Krievijas parlamenta delegācijas Čečenijā vadītājs S.Juščenkovs (С.Юшенков) preses konferencē Groznijā paziņoja: "Likme uz spēku Krievijas un Čečenijas attiecībās nolemta neveiksmei. Iepazīšanās uz vietas pārliecina mani par to, ka vienīgā izeja no radušās situācijas var būt pārrunas. Čečenu puse tām ir gatava un neizvirza iepriekšējus nosacījumus." Tālāk Juščenkovs sacīja, ka viņš pats personīgi redzējis Mozdokā lidmašīnas un helikopterus ar aizkrāsotām pazīšanās zīmēm un pieprasīja saukt pie kriminālatbildības visus šai avantūrā iesaistītos. Juščenkovs nodemonstrēja videokaseti ar lidotāja-izmēģinātāja no remonta rūpnīcas pie Stavropoles, liecību, kurā stāstīts, kā viņu čekisti vervēja karošanai Čečenijā un noslēguši līgumu par 10 miljoniem rubļu plus "zārka nauda" nāves gadījumā.
4.decembrī Maskavā uzradās "miera uzturētājs" R.Hasbulatovs, kas brīnumainā kārtā aizbēdzis no Čečenijas. Hasbulatovs paziņoja, ka viņa "miera uzturēšanas misija Čečenijā beigusies." "Krievija ieved karaspēku un es nevaru kontrolēt situāciju." R.Hasbulatovs, būdams Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētājs, izdarīja ļoti daudz, lai Kremlis oficiāli neatzītu Čečenijas valstisko neatkarību. Galu galā tas noveda pie kara.
5.decembrī ФСК, lai kaut kā mazinātu sabiedrisko rezonansi, ko bija radijusi sakāve Groznijā, izplatīja paziņojumu, ka "caur Krievijas valsts robežu Čečenijas virzienā tiecas ārzemju algotņi." Sakarāar točekisti "neizslēdz," ka dažādos Krievijas rajonos "izpaudīsies Krievijā iesūtīto Dudajeva teroristisko grupu darbība." Būtībā šis paziņojums nozīmējato, ka čekisti veiks terora aktus Krievijā ar "čečenu pēdām."
26.novembri prezidents Džohars Dudajevs pasudināja par Ičkērijas republikas Bruņoto spēku dienu.
Šīs militārās operācijas neveiksme pamudināja krievu imperiālistus atklātai militārai agresijai pret Ičkēriju 1994.gada 11.decembrī. Tieši 1994.gada 26.novembris tiek uzskatīts par krievu-čečenu kara sākumu, kas vēlāk izplatījās gandrīz pa visu Kaukāzu.
Saites.
Ičkērija.
Kauju saraksts.
