Fotogrāfiskie efekti
Efekti, kuru dēļ fotomateriāla nomelnējums atseviškās zonās var stipri atšķirties no gaidāmā.
Vairāku fotogrāfisko efektu pamatā ir latentā attēla īpašības, Fotoķīmijas pamatliku mi paredz, piemēram, ka samazinot fotomateriālu agaismojumu un tikpat reižu palielinot ekspozīcijas laiku, nomelnējumam jāpaliek tādm pašam. Praksē lietotajiem fotomateriāliem šī dakarība nav spēkā - Švarcšilda efekts jeb novirze no savstarpējās aizstājamības likuma.
Eksistē optimāls apgaismojums, kurā foto materiālam ir vislielākā gaismjūtība; atšķirīgs apgaismojums tiek izmantots ar mazāku lietderības koeficientu. Šis fotogrāfiskais efekts jāņem vērā, strādājost gan ar ļoti īsiem (ātrfilmēšanā), gan gariem eksponēšanas laikiem (astrofotogrāfijā).
Pie šīs pašas fotogrāfisko efektu grupas pieder fotoregresija, solarizācija, kā arī dalītās ekspozīcijas efekts - ja ekspozīciju sadala, nomelnējums var būt gan mazāks, gan lielāks nekā nepārtrauktas ekspozīcijas gadījumā.
Heršela efekts nosaka, ka neaktīniska gaisma spēj vājināt latento attēlu, piemēram, ja normāli eksponētu fotopapīru pirms attīstīšanas dažas minūtes patur intensīvā sarkanā gaismā, attīstītā kopija var būt it kā par maz eksponēta.
Citas fotogrāfisko efektu grupas - robežparādību cēlonis ir attīstītāja difūzija emulsijā tās garenvirzienā.
Stipri eksponēta laukuma mala saņem svaigu attīstītāju ne tikai no šķīduma, bet arī no blakus esošā maz eksponētā laukuma, līdz ar to tumšais laukums iegūst vēl tumšāku apmali. Maz eksponētā laukuma mala līdzīgi saņem izlietotu attīstītāju, kas kavē attīstīšanos, un iegūst gaišu apmali - Mekija līniju.
Ja tumšā laukuma lielums ir dažas desmitdaļas mm, tā optiskais blīvums var būt 1,5-2 reizes lielāks par gaidāmo - Ēberharda efekts.
Attīstītāja izlietošanās produktiem bieži piemīt miecējošas īpašības, tāpēc mazs, tumšs laukums pēc emulsijas želatīna lokālas savilkšanās var vēl samazināties, bet divi blakus novietoti tumši punkti, piemēram, dubultzvaigznes attēls astrofotogrāfijā, var avstarpēji tuvināties - Rosa jeb želatīna efekts.
Šaura, gaiša līnija starp diviem tumšiem laukumiem var kļūt platāka - Kostinska efekts.
Ja fotomateriālu atstāj nekustīgi attīstīties vertikālā stāvoklī, zem tumšajām detaļām veidojas gaišas, lejupejošas "kālija bromīda svītras," ko rada blīvākā izlietotā attīstītāja konvekcija gar emulsijas slāņa ārpusi. Savukārt virs tumšajām detaļām veidojas tumšas "attīstītāja svītras," ko rada svaiga attīstītāja knvekcija pretējā virzienā.
Abus pēdējos fotogrāfiskos efektus visā pilnībā var uzskatīt par attīstīšanas defektiem, turpretī dubultekspozīcijas jeb Sabatjē efektu dažkārt izmanto par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli - pseidosolarizācija. Šis efekts izpaužas, ja fotomateriālu, kas jau daļēji nomelnējis, attīstīšanas laikā otrreiz eksponē. Pat samērā neliels nomelnējums efektīvi aizsargā emulsiju no otrās ekspozīcijas iedarbības, gaišajos laukumos turpretī rodas daudz jaunu attīstīšanās centru. Galarezultāts ir atkarīgs no abām ekspozīcijām un no attīstījuma pakāpes otrās ekspozīcijas brīdī. Retāk iegūst apvērsto attēlu, biežāk - pozitīvā un negatīvā attēla kombināciju ar īpatnējām kontūrlīnijām, kuru nav bijis sākotnējā attēlā.
Fotogrāfisko efektu intensitāte plašās robežās ir atkarīga no fotomateriālu un to apstrādes procesu īpatnībām un nereti iepriekš nav paredzama. Zinātniskajā fotogrāfijā fotogrāfisko efektu nenovērtēšanas dēļ var rasties kļūdaina rezultātu interpretācija. Amatierfotogrāfijā fotogrāfiskie efekti parasti netraucē, dažkārt tos apzināti cenšas izcelt.
