Formālā metode
Literatūrzinātnē tā ir vairākiem formālisma virzieniem un skolām kopīga koncepcija, kas par galveno daiļdarba komponentu izvirza formu.
Metode veidojusies XIX gs. un XX gs. mijā. Tās pamatlicēji - H.Velflīns (Šveice), O.Valcels un V.Dibēliuss (Vācija), L.Špicers (Austrija).
XX gs. 30.-50.gados formālo metodi attīstīja "interpretācijas skola" (Šveicē, Rietumvācijā) un "jaunā kritika" (Anglijā, ASV), kas popularizēja t.s. teksta dziļo lasīšanu: daiļdarba iekšējas truktūras un semantiskās daudznozīmības izpēti izolēti no sociālvēsturiskā problēmu kopuma. Īpaša formālās metodes atzare bija "formālā skola" Krievijā XX gs. sākumā, kas ieviesa literatūras zinātnē strukturālās lingvistikas principus. "Formālās skolas" pārstāvji un viņu sekotāji - V.Vinogradovs, V.Žirmunskis, J.Tiņanovs, V.Šklovskis u.c. pētīja konkrētus formas uzbūves jautājumus. Viņu atzinumi 60.gados ietekmēja strukturālisma principu ieviešanu padomju literatūras zinātnē, ka arī tika izmantoti semiotikas, informācijas teorijas un matemātiskās tulkošanas disciplīnu izveidē.
Saites.
Literatūrzinātne.
