Fizioterapija, fizioterapeiti
Physis ("daba" - grieķu val.) + terapija.
Medicīnas nozare, kas pēta dabisko un mākslīgo fizikālo faktoru ārstnieciskās īpašības un izstrādā metodes to izmantošanai ārstniecībā un profilaksē; arī fizioterapeitisko procedūru izmantošana.
Kūrortu dabas dziednieciskos faktorus (dūņas, klimatu, minerālūdeņus) pēta ar fizioterapiju cieši saistīta patstāvīga medicīnas nozare - kūrortoloģija. Ārstnieciskā vingrošana, masāža un mehanoterapija ietilpst ārstnieciskajā fizkultūrā. Fizioterapija aptver arī aerojonterapiju, aerosolterapiju, aeroterapiju, elektroterapiju, fototerapiju, termoterapiju un ultraskaņas terapiju.
Vēsture. Dabas faktorus - sauli, gaisu, ūdeni, ārstniecībā izmantoja jau senatnē - Senajā Grieķijā, Romā, Austrumu valstīs.
Fēru salās dzimušajam N.R.Finsenam 1903.gadā tika piešķirta Nobeļa prēmija par sauļošanās terapiju cīņā ar rahītu un ādas tuberkulozi. To viņš izstrādāja, vērodams sava kaķa tieksmi uz saules peldēm.
Par zinātnisku medicīnas nozari fizioterapija izveidojās XX gs. sākumā, kad Ljēžā 1905.gadā notika 1.starptautiskais fizioterapeitu kongress.
Fizioterapija Latvijā. Latvijā zinātniskās fizioterpijas iedīgļi vaidojās XX gs. 20. un 30.gados.
Par patstāvīgu medicīnas nozari fizioterapija kļuva XX gs. 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā, kad LVU Medicīnas fakultātē (kopš 1950.g. RMI) sāka lasīt lekciju ciklu - K.Mazūrs.
Fizioterapijas metožu pētīšanā un ieviešanā daudzu slimību ārstēšanā un profilaksē nozīme bijusi K.Rudzīša, P.Stradiņa, N.Stradiņas u.c. darbībai. Visās Latvijas PSR slimnīcās un poliklīnikās bija fizioterapijas kabineti: tajos strādāja ārsti fizioterapeiti, kas apvienoti Latvijas Fizioterapeitu un kūrortologu zinātniskajā biedrībā (dibināta 1952.g.).
Saites.
Medicīna un mediķi.
