Fermā princips
Ģeometriskās optikas pamatprincips: gaismas stars starp diviem telpas punktiem izplatās pa to ceļu, pa kuru izplatīšanās laiks ir minimāls, maksimāls vai vienlīdzīgs salīdzinājumā ar pārējiem ģeometriski iespējamiem ceļiem starp šiem punktiem.
Matemātiski Fermā principu formulē kā variācijas principu sigma Slndl=0 (Slndl - optiskā ceļa garums, kas ir proporcionāls gaismas izplatīšanās laikam, n - laušanas koeficients, l - attālums, ko gaismas stars noiet šajā vidē).
No Fermā principa izriet visi ģeometriskās optikas pamatlikumi; no tā var atvasināt gaismas taisnvirziena izplatīšanās likumu optiski homogēnā vidē, atstarošanas un laušanas likumus, stara apgriežamības principu. Gaismas viļņu teorijā Fermā princips ir Heigensa-Frenela principa robežgadījums un lietojams, ja var neievērot gaismas difrakciju.
Principu formulējis P.Fermā 1662.gadā.
Saites.
Pjērs Fermā (1601.-1665.g.).
