Aliens

Fotometrija

Fizikālās optikas nozare - fizikāla vielu pētīšanas metode.

Pēta optiskā starojuma enerģētiskos parametrus (fotometriskos lielumus) starojuma emisijas, izplatīšanās, izkliedes un absorbcijas procesos. Tās uzdevums ir izveidot gan fotomateriālu mērījumu eksperimentālās metodes, gan ar šiem mērījumiem saistīto teoriju. 

Vēsture. 1604.gadā vācu zinātniks J.Keplers formulēja fotometrijas pamatlikumu, pēc kura apgaismojums ir apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam no punktveida gaismas avota.
Viens no fotometrijas pamatlicējiem ir franču zinātnieks P.Bugērs, kas pirmais konstruējis fotometru. Viņš 1729.gadā publicējis kvantitatīvu gaismas avotu salīdzināšanas vizuālo metodi un tādejādi kļuvis par eksperimentālās fotometrijas pamatlicēju.
1760.gadā publicēts J.Lamberta (Vācija) darbs "Fotometrija jeb Par gaismas, krāsas un ēnas mērīšanu un salīdzināšanu," kurā formulēti fotometrijas pamatjēdzieni - gaismas stiprums, spožums, apgaismojums, un likumi. Tādejādi J.Lamberts kļuvis par teorētiskās fotometrijas pamatlicēju.
Tādejādi starojuma plūsmas vājināšanos vielā nosaka Bugēra-Lamberta-Bēra likums.
Teorētiskā fotometrija pilnīgi izveidota gaismas lauka teorijā.
Fotometriju plaši pielieto astrofizikā (astrofotometrija), pirometrijā un gaismas tehnikā. Fotometrija ir arī fotometriskās analīzes metožu pamatā.

Pēc mērīšanas veida fotomtriju iedala:
      -  vizuālā fotometrija;
      -  fotoelektriskā fotometrija;
      -  fotogrāfiskā fotometrija.

Mērīšanas procesā pētāmā starojuma enerģiju salīdzina ar gaismas etalona starojuma enerģiju. Monohromiskajā fotometrijā salīdzina vienāda  viļņu garuma gaismu - parasti ar vizuālās fotometrijas metodēm. Heterohromiskā fotometrija pēta starojuma avota enerģijas sadalījumu pa spektru vai arī noteic vienas vai vairāku monohromatisko komponenšu (spektrāllīniju) absolūto vai relatīvo enerģiju. Heterohromisko fotometriju lieto visā optiskā starojuma diapazonā. Tā izmanto fotogrāfiskās vai fotoelektriskās fotometrijas metodes.

Saites.
Fizikālā optika.