Fajanss
Nosaukums faience (franču val.) nāk no Itālijas pilsētas Faencas.
Gaiša, galvenokārt balta, vai krāsaina sīkporaina masa no īpašām māla šķirnēm ar ģipša u.c. piedevām. Par fajansu sauc arī šīs masas apdedzinātus un glazētus izstrādājumus.
Vēsture. Fajansu pazina jau Senajā Ēģiptē. Piemēram, no zila un zaļa fajansa tika gatavotas ušebtu figūriņas.
Fajansa ražošana sākta IV gs. arī Ķīnā.
XV-XVI gs. fajansa ražošana attīstījās Eiropā - Itālijā, Francijā, Holandē, Vācijā. Krievijā tā sākās XVIII gs.
Latvijā fajansu sāka ražot 1843.gadā Kuzņecova porcelāna fabrikā, pārtrauca - 1967.gadā.
Izšķir cieto (laukšpata), šamota, māla un kaļķu fajansu. Visplašāk izplatīts cietais fajanss; tā izstrādājumus veido no smalki samaltas masas, kas sastāv no 60-65% mālu, 30-35% kvarca un 3-5% laukšpata, pēc tam žāvē, apdedzina 1250-1280oC temperatūrā, glazē un apdedzina otrreiz, uzkausējot glazūru 1050-1150oC temperatūrā.
Ja izstrādājumus pārklāj ar virsglazūras keramiskajām krāsām, zīmējumu nostiprina, izstrādājumu apdedzinot trešo reizi 600-900oC temperatūrā.
Izmantošana tehnoloģijās. Neglazēts fajanss uzsūc 9-12% ūdens, ir gāzcaurlaidīgs - to lieto filtru izgatavošanai. No glazēta fajansa izgatavo saimnieciskos traukus, būvmateriālus (flīzes, podiņus), sanitārtehniskos izstrādājumus (vannas, izlietnes), mākslinieciskus izstrādājumus (sīkplastiku, traukus).
Tehnika. 11.02.24. ielikta bilde. 42.vieta.
Saites.
Māli.
