Aliens

Franču mūzika

Franču muzikālās kultūras pamatā ir vairāku seno cilšu, galvenokārt gallu un franku, kā arī romiešu mūzikas folklora. Tautas mūzikai raksturīgs melodiju smalkums un vijīgums.  Dominējošās skaņkārtas - mažors un dabiskais minors. Dziesmas visbiežāk 6/8 takstsmērā. Tām raksturīga pantu forma ar refrēnu, kurā nereti atkārtojas zilbes bez jēdzieniskas nozīmes, piemēram, "ron-ron" vai "tin-ton-tena." Izplatītas mīlas, raudu, gadskārtu, darba, kāzu dziesmas. Īpašu grupu veido žesti - savdabīgas episkas poēmas, kuru pamatā ir reliģiska satura leģendas. 
Pazīstamākās tautas dejas: burē, farandola, gavote, menuets, paspjē, rigodons.
No IV gs. sākuma kristiešu baznīcās plaši izmantoja tautasdziesmu melodijas, piemērojot tās latīņu tekstiem.
VIII gs, gallu kulta dziedājumu vietā ieviesās gregoriskais korālis.
IX gs. baznīcas mūzika kļuva emokrātiskāka; radās jaunas mūzikas formas - sekvence, tropi; izveidojās liturģiskās drāmas žanrs. Par mūzikas centriem kļuva metrīzes - dziedāšanas skolas klosteros un pilīs. Laicīgo mūziku pārstāvēja galvenokārt klejojošo muzikantu - žonglieru un menestrelu daiļrade.
XI-XIII gs. uzplauka ceļojošo dziesminieku - trubadūru un truveru māksla,  kurā galvenokārt tika cildināta bruņinieku varonība  un tikumi.
Agrās renesanses periodā XIV gs. strauji attīstījās vokālā daudzbalsība. Populāras kļuva mistērijas - reliģiskas drāmas ar leģendu fragmentiem, farsiem, ko izrādīja pilsētu laukumos. radās mūzikas virziens ars nova; tā humānistiskā ievirze visspilgtāk izpaudās komponistu G. de Mašo un F. de Vitrī darbos.
XV-XVI gs. galvenie mūzikas dzīves virzītāji bija Nīderlandes skaņu polifonisti: Ž.Benšuā, G.Difē - laicīgu daudzbalsīgu vokālu skaņdarbu - šansonu autori; Žoskēns Deprē, O. di Laso. Šansonu žanru tālāk attīstīja K.Žankēns. 
1671.gadā Parīzē sāka darboties Karaliskā mūzikas akadēmija - pirmais franču operteātris - tagadējais "Grand Opera." Līdz 1687.gadam to vadīja komponists Dž.B.Lulli - franču nacionālās operas pamatlicējs, liriskās traģēdijas žanra iedibinātājs.
XVIII gs. sākumā jaunus estētiskos un ētiskos pricipus operā īstenoja Ž.F.Ramo. Šajā laikā plaši attīstījās klaviermūzika - F.Kuperēns, Ž.F.Ramo, I.K.Dakēns.
XVIII gs. 2.pusē franču enciklopēdistu un K.V.Gluka operas reformas ietekmē izveidojās franču komiskā opera - Ž.Ž.Ruso, P.A.Monsiņī, A.E.M.Gretrī. 
Lielās Franču revolūcijas laikā mūzika kļuva stipri demokrātiskāka; izplatījās revolucionārās dziesmas - Marseljēza, karmaņola, himnas, marši, radās jauns operas žanrs - t.s. glābšanas un šausmu opera.

Saites.
Franči.