Aliens

Franču literatūra

Franču literatūra attīstījusies uz ķeltu (gallu)  folkloras pamata. Agrīnie folkloriskie sacerējumi radušies VI-IX gs., kad veidojās franču tautība un no latīņu valodas tautas varianta - franču valoda.
Sākot ar X gs. tautas daiļrades tradīciju izkopa žonglieri - klejojoši dziesminieki un spēlmaņi. Tie sacerēja un dziedāja dziesmas, varoņpoēmas, rādīja trikus, nelielas balagāna ainas. Nozīmīga žonglieru repertuāra daļa bija bija žesti jeb episku poēmu cikli par VIII-X gs. vēsturiskajiem notikumiem - ievērojamākais cikls "Rolanda dziesma," kas vēstī par Kārli Lielo un radies ap 1100.gadu.
Žonglieru spēlēs rodami arī aizsākumi XIII gs. franču komēdijām, XIV-XVI gs. farsiem.
Feodāļu galmos attīstījās kurtuāzā literatūra, galvenokārt lirika un bruņinieku romāns.
Populāri bija bretoņu cikla romāni - ievērojamākais autors bija Kretjēns de Truā, kuros izmantotas ķeltu teiksmas un leģendas par karali Artūru un "Apaļā galda" bruņiniekiem, kā arī romāni par Tristānu un Izoldi, par Sv.Grālu un Parsifālu, likstu jeb piedzīvojumu romāni, piemēram, "Oaksens un Nikoleta."
XII gs. radās pilsētu literatūra, kas atainoja galvenokārt tautas ikdienas dzīvi. Visvairāk iecienītais žanrs bija fabilo - stāstiņi dzejā par komiskiem notikumiem. Pilsētas literatūras apjomīgakie pieminekļi no XII gs. - XIII gs. vidum ir dzīvnieku eposs "Lapsa kūmiņš" un alegorika poēma "Romāns par Rozi." Viduslaiku drāma pauda gan reliģiski ētiskas atziņas (mirakls, mistērija, moralitāte), gan tēloja komiskas sadzīves ainas (sotija, farss).
Renesanses cilvēka reālistiskā pasaules uztvere un pārdzīvojumu bagātība atspoguļojās ievērojamākā XV gs. franču dzejnieka F.Vijona daiļrade. Renesanses uzplaukuma laikā XVI gs. vidū humānisma un literatūras galvenais centrs bija Navarras Margeritas galms; viens no ievērojamākajiem šā laika dzejniekiem bija K.Maro.
XVI gs. franču dzeju reformēja "Plejādes" dzejnieki P. de Ronsārs, Ž.Dibelē, kas iedibināja arī renesanses traģēdijas un franču dramaturģijā populāro traģikomēdijas žanru. renesanses reālisms visspilgtāk izpaudās ievērojamā XVI gs. franču rakstnieka F.Rablē satīristiskajā prozā; izcili filozofiskās prozas paraugi bija esejas žanra aizsācēja M. de Montēņa darbi; dzejā nozīmīgas bija T.Obiņē reālistiskās poēmas. 
Renesanses brīvdomības tradīcijas XVII gs. turpināja S.Sirano de Beržeraka daiļrade. Eiropas literatūrā valdošā baroka stila iezīmes izpaudās franču preciozajā litearatūrā, kas XVII gs. 1.pusē veidojās aristokrātu salonos. Preciozās literatūras pastorālās tēmas un izsmalcināto formu parodēja burleskā literatūra - P.Skarona, A.Firtjēra romāni, kuros kritizēti franču aristokrātijas tikumi un sadzīve.
XVII gs. galvenais franču literatūras virziens bija klasicisms, kas, cīnoties ar baroka (preciozo) un renesanses reālisma (burlesko) literatūru, radīja savu normatīvo estētiku. Klasicisma dzejas un poētikas pamatlicējs bija franču valodas reformētājs F.Malerbs. Valodas reformu nostiprināja kardināla Rišeljē 1635.gadā nodibinātā Franču akadēmija. XVII gs. franču literatūras pieredzi apkopoja un kanonizēja N.Bualo. Klasicisma literatūras pamatžanrs bija traģēdija - P.Korneija, Ž.Rasina lugas. Ievērojamākā komēdiju autora Moljēra daiļrade ne vienmēr iekļāvās klasicisma ietvaros. Ievērību guva morālistu F.Larošfuko un Ž.Labrijēra aforismi, M.M.Lafajetas psiholoģiskie romāni, Ž. de Lafontēna fabulas. XVII gs. beigās franču literatūrā pastiprinājās apgaismības tendences - F.Fenlona, B.Fontnela proza. Tās kļuva par noteicosajā nākamajā t.s. apgaismības gadsimtā.
XVIII gs. literārās dzīves centrā izvirzījās dramaturģija un teātris. Voltērs radīja apgaismības traģēdijas žanru, D.Didro iedibināja t.s. pilsoņdrāmu, kuras varoņi bija trešās kārtas pārstāvji. Komēdijā (A.Lesāžs, P.Bomaršē) pastiprinājās sadzīviskais reālisms, tēli ieguva sociālu konkrētību. prozā nozīmīgi bija apgaismotāju literārie darbi: D.Didro romāni un stāsti, Š.L.Monteskjē filozofiskie romāni, Voltēra filozofiskie stāsti. Reālisma tendences vērojamas arī A.Lesāža, A.Prevo, P.Marivo, P.Laklo romānos, kam raksturīgas gan t.s. blēžu romāna, gan arī priholoģiskā romāna iezīmes.
XVIII gs. 2.pusē, attīstoties sentimentālisma virzienam, prozā izpaudās jaunas tendences (Ž.Ž.Ruso un viņa sekotāju Ž.Bernardēna de Senpjēra,  N.Retifa de la Bretna romāni). Lielās Franču revolūcijas laikā galvenais mākslinieciskais trāvojums bija revolucionārais klasicisms, kas izpaudās dramaturģijā (M.Ž.Senjē traģēdijas), revolucionārā masu dziesmā (karmaņola, Marseljēza). A.Šenjē dzeja, iekļaudamās apgaismības klasicismā, ar daudziem motīviem ievadīja XIX gs. romantisma liriku.
XIX gs. sākumā romantisms kļuva par galveno franču literatūras virzienu. Viens no romantisma aizsācējiem ir F.Šatobriāns, kas pirmais Eiropas literatūrā radīja "liekā cilvēka" tēlu. Romantismu pārstāvēja Ž. de Stālas, B.Konstāna, Š.Nodjē romāni, A.Lamartina, A. de Vinī, A. de Misē lirika. Visas pasaules atzinību ieguva progresīvo romantiķu V.Igo un Ž.Sandas daiļrade, popularitāti iemantoja arī A.Dimā (tēva) romāni, E.Skriba intrigu komēdijas. Ietekmīgs romantisma aizstāvis 20.-30.gados bija literatūras kritiķis Š.Sentbevs.
XIX gs. 30.-40.gadi bija pirmais spilgtākais franču kritizētāja reālisma uzplaukuma posms. Reālisma metode sāka veidoties jau XIX gs. sākumā P.Beranžē un O.Barbjē satīriskajā dzejā; augstāko virsotni reālisms XIX gs. 1.pusē sasniedza Stendāla un O. de Balzaka prozā, kas ietekmēja visas Eiropas kritizētāja reālisma attīstību.
XIX gs. vidū un 2.pusē kritizētāja reālisma metode nostiprinājās; to bagātināja P.Merimē, A.Dodē, G.Flobēra, G. de Mopasāna, E.Zolā proza. 
Naturālisms franču literatūrā aizsākās ar brāļu E. un Ž. Gonkūlu romāniem. Franču buržuāzijas sadzīvi un tikumus kritizēja arī XIX gs. 2.puses franču dramaturģija - E.Ožjē, V.Sardū reālistiskas, O.Mirbo naturāliskas ievirzes lugas.
XIX un XX gs. mijā savas labākās lugas sarakstīja R.Rostāns. Ar saviem fantastikas un piedzīvojumu romāniem ievērību guva Ž.Verns. Kultūrvēsturisku ievirzi literatūras zinātnē aizsāka I.Tēns, viņa metodes literatūras pētīšanā izmantoja F.Brintjērs.
Arī dzejā XIX gs. 2.pusē sākās atkāpšanās no romantisma - "Parnasa" literatūras skolas parstāvju Š.Lekonta de Lila, Silī-Pridoma, F.Kopē, Ž.M. de Eredijas jaunrade. Stilistiski izsmalcinātā T.Gotjē un Ž.Nervāla dzeja un proza iezīmēja pāreju uz simbolisku tēlu daudzveidību un "tīru" poētisku formu. Simbolismam tipiskais pasaules atspoguļojums raksturīgs S.Malarmē, A.Rembo un P.Verlēna lirikai. Simpātijas pret darbaļaudīm pauda estetiski pretrunīgā Š.Bodlēra dzeja. Jaunu, ar proletāriskiem ideāliem saistītu literatūru radīja Parīzes komūnas dzejnieki un prozaiķi - E.Potjē, Ž.Valess. Reālisma un modernisma strāvojumu idejisko un māksliniecisko principu cīņa saasinājās XIX un XX gs. mijā. Reālistu A.Fransa, R.Rolāna, Ž.Renāra un Š.L.Filipa daiļradēs atbalsojās marksisma idejas.
Polemikā ar simbolistiem XX gs. sākumā radās unanimisma virziens - Ž.Romēns, Ž.Diamels, P.Klodels, Š.Vildraks. M.Prusts viens no pirmajiem franču prozā lietoja apziņas plūsmas metodi; viņa darbos sarežģīti apvienojās reālisma un modernisma tendences. Modernisma (kubisma) ietekmei pakjļāvās arī dzejnieks G.Apolinērs.
Jaunu posmu XX gs. franču literatūras attīstībā ievadīja I Pasaules karš un Oktobra apvērsums. Sociālisma idejas aktīvi aizstāvēja ievārojamie franču rakstnieki A.Barbiss un R.Rolāns. Sīkburžuāzisko protestu pret karu un buržuāzisko mākslu 20.gadu sākumā pauda kubisma, futūrisma, sirreālisma u.c. avangardisko novirzienu pārstāvji - B.Sandrārs, T.Carā, A.Bretons, Ž.Kokto. Savas daiļrades sakuma avangardismam pieslējās arī L.Aragons un P.Eliārs, bet 20.gadu vidū viņi pārgāja reālisma pozīcijās. No simbolisma uz intelektuālo dzeju attīstījās P.Valerī jaunrade.
20.-30.gados līdztekus sociālistiskā reālisma metodes tapšanas procesam R.Rolāna, L.Aragona, A.Malro, L.Musinaka daiļradē turpinājās kritizētāja reālisma tradīcijas attīstība - R.Martēna di Gāra, F.Moriaka, Ž.Diamela, A.Moruā, R.Dorželesa, M.Emē, F.Eriā, Ž.Bernanosa proza, Š.Vildraka, Ž.Anuija, Ž.Žirodū lugas. Romantisma protestu pret kapitālistisko iekārtu pauda P.Makorlāna darbi. 
II Pasaules kara laikā franču literati aktīvi iekļāvās Pretošanās kustībā. Dzeja nozīmīgus pretnacistiskus darbus sarakstīja P.Eliārs, L.Aragons, E.Gijviks, R.Desnoss, prozā - Ž.Prevērs, Verkors, Ž.Lafits, E.Triolē. II Pasaules kara laikā sarakstīti arī ievērojamākie A. de Sent-Ekziperī darbi.
F.Brintjērs pētījis galvenokārt franču klasicisma literatūru un uzrakstījis "Franču literatūras vēsture klasicisma periodā" (1.-2., 1904.-1912.g.).
Pēc II Pasaules kara franču literatūra attīstījusies sarežģītā dažādu estētisko un idejisko strāvojumu mijiedarbība. Reālisms viskonsekventāk izpaužas L.Aragona, A.Stila, P.Gamarā, Ž.P.Šabrola daiļradē. Nozīmīgus daiļdarbus prozā un dramaturģijā radījuši kritizētāja reālisma metodes izkopēji E.Bazēns, M.Drions, F.Eriā, P.Gaskārs, A.Lanū, R.Merls, M.Paņols, R.Vaijāns, Ž.Anuijs un Ž.Žirodū.
Reālisma un naturālisma tendences pretrunīgi apvienotas S.Bovuāras un F.Sagānas prozā. 50.-60.gados litreratūrā samērā plašu izpausmi guva eksistenciālisma filozofija - Ž.P.Sartra un A.Kamī darbi. Eksistencialisma idejas dažādi variētas arī franču "jaunajā romānā" - E.Jonesko un S.Beketa lugas. No modernisma uz sabiedriski politisko dramaturģiju 70.gados attīstījusies A.Adamova un A.Salakrū daiļrade.

Saites.
Franču valoda.