Ferņšeņ
Teiksma, kurā stāstīts kā Četri Aizmākoņu Milži veda simttūkstošu armiju pret Čjan Czuju un karavadoni Huan Feihu palīgā Šanam, kas aizsargāja pilsētu un Šsiči kalnu Čžou dinastijas laikā XII–XI gs.pmē. Tātad šeit aprakstīta cīņa starp Čžou dinastiju un pēdējiem tirāniem no Šanu dzimtas.
Vecākais no brāļiem – Mo Ličins, bija augumā garāks par 8 m, viņa bārda bija gluži kā no vara stieplēm. Pirkstā viņam bija žadeīta gredzens, bet rokā – pīķis. Pakratot savu zobenu – „Pēkona mākoni”, viņš „izsauca melno vēju”, kas nāca kā 10 000 šķēpu, caurdūra cilvēku ķermeņus un pārvērta tos pelnos. Aiz vēja vēlās liesmains ritenis, laizdams gaisā desmitiem tūkstošu zelta ugunspūķu. No zemes pacēlās biezi dūmi, kas apdedzināja un darīja aklus cilvēkus, un neviens nevarēja izglābties.
Mo Lihunam bija Haosa Lietussargs, kas gremdēja Zemi un debesis necaurredzamā tumsā. Apgriezts otrādi, tas izraisīja briesmīgus negaisus un vispārējas zemestrīces.
Mo Lihajam bija ģitārai līdzīgs instruments ar četrām stīgām, kura griezīgās skaņas izrādīja pārdabisku iedarbību uzzemi, ūdeni, uguni un vējiem. Kad viņš sāka spēlēt, visi neviļus sāka klausīties, bet tikām ienaidnieka nometni apņēma uguns.
Jaunākajam no brāļiem – Mo Lišu bija divas burvju pletnes un soma no pantēras ādas, kurā dzīvoja radījums Hua Hucjao. Vēl viņam bija čūska un citi briesmoņi – cilvēkēdāji.
Sākumā kaujas veiksme nosliecās četru brāļu pusē. Neviens nevarēja stāties pretī viņu dievišķajiem ieročiem, īpaši lidojošajam baltajam zīlonim, kas aprija daudz drošsirdīgu karavīru. Lai atzīmētu uzvaru, brāļi sarīkoja dzīres un aizmiga dziļā miegā. Pa to laiku nozaga viņu dievišķos ieročus un No Ča salauza žadeīta gredzenu. Mo Ličins tika nogalināts ar burvju asmeni. Asmens bija 20 cm garumā, atradās zīda makstī un varēja izstarot tik jaudīgu gaismas staru, kas apžilbināja pretinieku. Ar to pašu asmeni tika nogalēti arī triji citi brāļi.
Šajās cīņās piedalījās gan cilvēki, gan dievi, un abas puses rīkojās ar briesmīgiem ieročiem. Tā No Ča jeb No Čan savā „Debesu un Zemes sprādzē” uzvarēja vienu no zvaigžņu dieviem – Fen Linu, neskatoties uz viņu aizsargājošo melno dūmu mākoni. Pēcāk Čan Kueifens cīnījās ar šo varoni 30 vai 40 reizes, bet katru reizi tam nekādi neizdevās izsist no ierindas viņa Ugunīgā vēja riteni, kas vijās ap No Ča un ļāva tam sūtīt sudraba lidojošo drakonu miriādes, kas kā krusa gāzās pār ienaidniekiem. Ven Čuns uzbruka Čži ar burvju vērsi, taču viņam lika bēgt iņ-jaņ spieģelis, kas izstaroja neatvairāmu nāvējošu enerģiju.
Virspavēlnieks Čjans Čzujs nebija pilnībā pārliecināts par No Ča uzvaru, ar savu garu vilkto lidaparātu devās uz dievu kalnu Kuņluņu, kas atradās Zemes centrā. Tikmēr sīvās cīņas turpinājās. Pievienojās nemirstīgie uz vienradžiem un drakoniem. Vecākais nemirstīgais no Dienvidpola, kuru varētu uzskatīt par pazemes civilizāciju Agartu, iedeva Čjan Czujamvarenus ieročus: smilšmeti un kādu gaismu. Pašā cīņas karstumā starp Čjan Czuju un Ben Čunu , Hans Čžihsjaņs izlaida no savas burvju somas melno vēju, kuru tūdaļ pat neitralizēja Pērle, Kura aptur Vēju. Pēc tā Čjan Czujs ātri izvilka savu Uzvaras Gara Pletni un ar to nogalēja Ven Čunu.
Šīs izšķirošās kaujas rezultātā 1122.g.pmē. pie Mue, uz dienvidiem no Veiguifu tika uzvarēta Čžou 700 tūkstošu armija.Pametis līķu kalnus, titāns ieslēdzās savā pilī, aizdedzināja to un sadega kopā ar visām savām bagātībām. Čan Czujs kļuva par Ķēniņu Či, kas deva tam un viņa pēcnācējiem varu.
Saites:
Ķīniešu mitoloģija.
