Fabriku un rūpnīcu komitejas
Rūpniecības uzņēmumu un transporta strādnieku un kalpotāju vēlēti orgāni Krievijā pēc Februāra revolūcijas, pastāvēja 1917.-1918.gados.
Galvenais komiteju uzdevums bija īstenot strādnieku kontroli pār ražošanu un sadali. Komitejas apvienoja strādniekus neatkarīgi no arodbiedrību un profesionālās piederības. Darbojās lielinieku vadībā, bija strādnieku šķiras revolucionārās cīņas organizācijas. Veica demokrātiskos pārkārtojumus uzņēmumos, to locekļi darbojās kara revolucionārajās komitejās, organizēja Sarkanās gvardes vienības, cīnījās pret ekonomisko sabrukumu, īstenoja padomju varas dekrētus.
1917.gadā 30.maijs/12.apr.-3.jūn./16.jūn. notika pirmā Pēterpils fabriku un rūpnīcu komiteju konference (priekšsēdētājs J.Sverdlovs); piedalījās 568 delegāti no 367 uzņēmumiem, lielākā daļa atbalstīja lielinieku priekšlikumus, konference pieņēma V.Ļeņina ierosināto rezolūciju par ekonomiskajiem pasākumiem cīņai pret saimniecisko sabrukumu, ievēlēja Petrogradas fabriku un rūpnīcu komitejas centrālo padomi (25 cilvēki, no tiem 19 lielinieki), kas līdz 1917.gada oktobrim bija visu Krievijas fabriku un rūpnīcu komiteju faktiska vadītāja.
1917.gada rudenī vairāk kā 50 Krievijas rūpniecības centros izveidojās komiteju centrālās padomes, pilsetu un rajonu apvienības.
1917.gada 17.okt./30.okt.-22.okt./4.nov. Pēterpilī notika Viskrievijas fabriku un rūpnīcu komiteju konference. 2/3 delegātu bija lielinieki. Konference atzina, ka strādnieku kontrole pār ražošanu un sadali iespējama tikai padomju varas apstākļos.
1918.gada sākumā fabriku un rūpnīcu komitejas apvienojās ar arodbiedrībām.
Saites.
Oktobra apvērsums (1917.g.).
