Aliens

Finks, Eižens (1885.-1958.g.)

Slavenākais Latvijas pareģis.

Radniecība. Tēvs - čigāns Johans Finks.
Māte - vāciete Līze Brauna.
Vēl pēc citām ziņām minēts, ka ungāra un austrietes dēls. Pēc "Jaunāko Ziņu" sniegtas informācijas pats Finks sevi nosaucis par horvātu.
Savus vecākus, kad tie miruši, zaudējis agrā bērnībā, un viņu uzaudzinājusi latviešu ģimene. Viņa jaunības dienu biogrāfija ir neskaidra, neko vairāk noskaidrot arī neizdosies. 
Pirmā sieva - Anna Dreimane. No tās dēls.
Otrā sieva - Alise Lilienfelde, Oto Švarca uzņēmumu īpašnieces meita.

Dzīvesgājums. Dzimis 1885.gada 24.jūnijā, čigāns. Divdesmito gadu presē viņa dzimšanas vieta norādīts vilciens Viļņa–Žitomira, bet 1941.gada čekas protokolā – Limbažu apriņķis.
Savus vecākus zaudējis agrā bērnībā, un viņu uzaudzinājusi latviešu ģimene. Viņa jaunības dienu biogrāfija ir neskaidra, neko vairāk noskaidrot arī neizdosies. Par saviem audžuvecākiem Finks nav izteicies glaimojoši: patēvs – dzērājs, pamāte īpaši viņu nav uzmanījusi.
Reiz patēvs to pat kailu ziemā izgrūdis ārā. Garām rīta agrumā braucis barons un pamanījis nabaga nosalušo puisēnu, gribējis ņemt pie sevis. Patēvs par to prasījis un arī saņēmis lielu izpirkuma maksu. Tad Finks ticis dziedāt baznīcas korī.

Cirkā. Mēģinājis kļūt par cirka mākslinieku, cirka uzņēmējs Šitcsons viņam mācījis staigāt pa virvi un sods par neveiksmēm bijis cirtiens ar pātagu. Kādu vakaru pirms iznāciena arēna, no iepriekšējā numura uz stalli skrienošie zirgi vinu sabradāja. Finkam kops tā laika viena kāja palikusi īsāka par otru, tāpēc virves staigāšanas vietā nācies mācīties rīt zobenus, kā rezultātā sagriezis mēli un rīkli.
Cita versija vēsta, ka Finks no zirga kritis.

Pievēršanās fotografēšanai. Kļuvis par mācekli pie Valmieras fotodarbnīcas īpašnieka Sarkangalvja.
1909.gadā pārcēlās uz Rīgu, kur strādāja pie Melnbārža.
1912.gadā apprecēja Annu Dreimani. Pirms I Pasaules kara dzīvojis Āgenskalnā.
"Pirms divdesmit gadiem, pie Arkādijas, Pārdaugavas bulvāra un Grīzenberga atradās neliela foto darbnīca. Diezgan populāra. šajā fotodarbnīcā strādāja jauns, melnīgsnējs fotogrāfs ar varen sprogainām krēpēm, a la mākslinieks. Viņam patika norādīt uz savu it kā eksotisko izcelsmi, sološu dedzinošāku kaisli, karstāku temperamentu mīlestības lietās. Jūsmoja par sieviešu skaistumu, bet vēl vairāk par sevis paša, ko domājās sevišķu esam, bet attiecīga noskaņojuma reizēs atzina pat par izcilu. Interesantā bāluma pielūdzējs viņš nebija, un, lai būtu vēl skaistāks, iegādājās veselu arsenālu pūderu, vaigu sārtotāju, dažādu zīmuļu, kā arī dedzinātu korķi un lietoja tos ne sliktāk kā ultramoderna mūsdienu skaistule. Nokrāsojas, dažkārt nopūderējas, sasmaržojas un iet pastaigāties. Zem katras cepures ieskatās, bet vēl uzmanīgāk seko uz sevi vērstajiem skatiem. Pamana, kāda skaistule vai it kā skaistule viņu jau ievērojusi - un krūtis momentā izriežas, sejā - uzvarētāja smaids. Ja ies ar kādu kopā, noteikti sāks lielīties. Vienīgā nelaime - viena kāja drusku īsāka par otru." (avīze Segodņa, 1929.g.)
Atklāja savu fotodarbnīcu Maskavas forštatē. Viņam paticis fotografēt mazliet vaļīgāk apģērbtas dāmas.
Tolaik Finks bieži apmeklējis cirku un arī mājās veicis cirla trikus.
I Pasaules kara gados Finks devās uz Harkovu, kur arī nodarbojās ar fotografēšanu.
1922.gadā Finks atgriezās Latvijā, kur noņēmās ar fotografēšanu. Pareģoties gribošo netrūka, un tie burtiski lauzās pie Finka. "Tas turpinājās katru dienu no rīta līdz vakaram. Zīlē viņš nelabprāt, jo nešķirams no sava mīļā fotogrāfa darba." ("Hipnotisma un okulto zinātņu kalendārs," 1929.g.)

Nesaskaņas ar sievu noveda pie šķiršanās 1933.gadā. Viņam bija dēls.

Izsūtījumā. Padomju varai pareģi nebija vajadzīgi un 1941.gadā Finku arestēja. Viņu tiesāja "par kontrrevolucionāru darbību," inkriminējot pretpadomju aģitāciju un spiegošanu, jo pie viņa nāca ārvalstu sūtņi, baltgvardu emigranti. Fotosalonā iegriezās pat Šinke, kuru 1941.gada martā čeka arestēja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu Latvijā. 1941.gada 21.novembrī Finku notiesāja un piesprieda nošaušanu. Neko neuzlaboja pat tas, ka Finks pratināšanā pareģoja karā uzvaru pār Vāciju. Vēlāk viņam nāvessodu tomēr nomainīja pret 8 gadiem Usoļlagas lēģerī (turpat esot mirusi arī Benjamiņas kundze), kurā viņš esot pareģojis lēģera vadībai un čekas virsniekiem, tādējādi izpelnoties labāku pārtiku un ciešamāku izturēšanos.

Rīgā pēc izsūtījuma. 1951.gadā Finks atgriezās Rīgā. Atkal pie viņa nāca daudz cilvēku, bet slepus.

Pareģošana. Laikam pirmo reizi savas pareģa spējas konstatēja 13 gadu vecumā Valmierā. Jau toreiz viņu slavēja un pie viņa griezās veikalnieki, gribēdami ko vairāk zināt par savu veikalu drošību un izredzēm. Bija arī aristokrāti, sevišķi no vācu aprindām. Finks ir vairākas reizes ticies arī ar Vidzemes gubernatoru Zvagincevu, kurš līdz ar biedriem bijis visai sajūsmināts.
Pēc Laursona (rakstījis par Finku Latvijas presē), Finkam guļot, mājā sākušies dažādi trokšņi. Reizēm māja pat sākusi brakšķēt pašos pamatos, tā stipri izbiedējot mājiniekus. Pa gaisu lidojuši priekšmeti. Par šīm parādībām runājusi visa Valmiera.
Tolaik Finku esot uzmeklējis kāds doktors Šenks - okultists, kas kādu brīdi uzturējies Latvijā. Viņš veicis ar zēnu dažādus izmēģinājumus - transā ievestam tam licis spēlēt vijoli un iet pa asu šķēpu rindu. Reiz gājiena laikā Finks pamodies, kritis un sadūries. Toreiz gūtās rētas bijušas redzamas visu turpmāko mūžu.
Pareģošanai viņš pievērsās jau pirms kara, Pārdaugavā. 
Finka pareģojumi nekad netika pierakstīti, tādēļ saglabājušies tikai presē publicētie. Savu darbību viņš veica Maskavas priekšpilsētā, divstāvu koka namiņā ar trim logiem pavērstiem pret ielu, netālu no tramvaja pieturas. Te ap māju bieži līkņājušas dāmas un kungi, nepacietīgi staigājuši apkārt, klauvējuši pie durvīm un loga. Durvis vienmēr bijušas slēgtas un klienti ielaisti tikai ar izvēli.
Viņa klientūra bija visai plaša: te varēja sastapt gan māksliniekus, gan aktrises un mājsaimniekus, gan nelaimīgus mīlētājus un bankrotējušus uzņēmējus. Parasta vizītes cena bijusi 3-5 lati. Nākuši arī politiķi un ārvalstu sūtņi. Runā, ka dažkārt Finks esot redzēts prezidenta Zemgala automobīlī.
Ne vienmēr Finkam pareģošana izdevusies - neveiksmes bijušas, kad pareģis bijis noguris vai arī dilstoša mēness laikā. Skeptiski pret Finka spējām izturējies laikraksts "Jaunākās Ziņas" (īpašniece Benjamiņa).

Finkam paticis spēlēt arfu. Ezotēriķi apgalvo, ka šī instrumenta radītās vibrācijas palīdzot pieslēgties paralēlajai pasaulei.

Finka turīgums. Finks neesot bijis naudas kārīgs. Tomēr Krievijā ar savām spējām kļuvis itin turīgs, iegādājies pat kaut kādas vasarnīcas jūras krastā. Tomēr juku laikos viss zaudēts. Azerbaidžānā viņam uzbrukuši laupītāji, atņēmuši mantu un daudz zelta naudas.
30.gados Latvijā Finka turība pieauga. 1955.gadā, kad izšķīrās no sievas, tad pārcēlās uz jaunu dzīvokli Raiņa bulvārī.

Prese. Svarīga loma Finka slavas vairošanai bija Rīgas presei. Viņu bez ierunām atzina populārais Rīgas laikraksts "Pēdējā brīdī," kā arī vairākas krievu avīzes, it sevišķi "Segodņa." Šis laikraksts regulāri publicēja Finka pareģojumus, kas bija nekonkrēti un ne ar ko neatšķīrās no mūsdienu avīžu horoskopiem. Būdams labs psihologs un cilvēku pazinējs, Finks bieži runāja to, ko cilvēki no viņa gribēja dzirdēt. Laikrakstos aprakstīti dažādi brīnumi, kas notikuši viņa fotosalonā, kurā viņš nodarbojies ar zīlēšanu, garu saukšanu un pareģošanu. Te bieži skanējušas garu balsis, zuduši un parādījušies priekšmeti, tie arī lidojuši pa gaisu un norikušas citas dīvainas lietas.
Cits populārs un liels dienas laikraksts Jaunākās Ziņas Finku uzskatīja par lētticīgi ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Te bija smalki aprakstīts, kā Finks izmantoja savu dēlu, kuram lika runāt garu balsīs no aizdurves, mest ar dažādiem priekšmetiem apmeklētāju virzienā. Smalki analizēja Finka izteiktos pareģojumus.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē Finka vārds pamazām pazudis no laikrakstu slejām. K.Ulmanis pēc 15.maija apvērsuma esot devis norādījumu avīzēm par Finku nerakstīt.

Nāve. Finks nomira 1958.gada 6.februārī no insulta, un apglabāts Pokrova krievu kapos. Henriks Grigalinovičs, tagad akadēmiķis un medicīnas zinātņu doktors, jaunībā 1958.gada 7.februārī veicis Finka pēcnāves sekciju, un pats savām acīm redzējis neparasti veidotās Finka smadzenes - tās bijušas ļoti krokotas.

Slavenākie pareģojumi. 
Noslīkšana Valmierā. Šis esot pats pirmais pareģojums. Kādu dienu Valmieras puikas devušies peldēties uz Gauju, un kompānijā bijis arī kāds žīdu zēns Goldmans. Zēni viņu priecīgi aicinājuši - "Nāc! Nāc!," tikai Finks to mēģinājis atrunāt un teicis - "Tu noslīksi!" Citā šī notikuma atstāsta versijā Goldmans Finkam esot nodarījis pāri un Finks tam pateicis, ka tas noslīks. Tā arī noticis. Kad puikas beiguši jārēties, Goldmans nekur nebija redzams. Valmierieši runājuši, ka Finks puiku nolādējis.

Pareģojums Baku. 1918.gadā veicis vienu no saviem pirmajiem pareģojumiem un ieteicis tobrīd neatkarīgajai Azerbaidžānai atdot savas naftas atradnes Lielbritānijai, pamatodams to ar briesmām no krievu lielinieku režīma puses. Pēc nostāstiem Finks savu paareģojumu aiznesis uz valsts kanceleju, kur tas pienācīgi iegrāmatots kopā ar ierakstu, ka to paziņojis latviešu bēglis.

Benjamiņa kundzei. Benjamiņa kundzei. Finka slavenākais pareģojums, kas kļuvis jau par leģendu.
1933.gadā Benjamiņa kundze grasījās sarīkot krāšņu Preses balli, plānoja tajā saaicināt Latvijas pazīstamākos cilvēkus. Tamdēļ viņā uz balli uzaicināja arī Finku un apsolīja tam visai viegli tikt pie 100 latiem, vakara gaita pareģojot balles viesiem. Finks piekrita.
Balle bija patiesi izdevusies. Finkam bija liela piekrišana un dzeramnaudās tas saņēma pat krietni vairāk nekā 100 latu. Tad Benjamiņai laikam uznāca skopums, ka jau tas ļaudīm, arī bagātajiem, mēdz notikt, un viņa atteicās maksāt Finkam norunāto summu.
Finks esot par to visu noskaities un dusmīgi norūcis: "Jūs mirsiet trūkumā un no bada. Jūs gulēsiet uz kailiem dēļiem, un jums nebūs pat spilvena!" Šis pareģojums izsauca Rīgā lielu ažiotāžu un skepsi, jo grūti bija iztēloties, ka Latvijas bagātākā sieviete varētu nonākt tik ārkārtīgā trūkumā.
Tomēr laiks parādīja, ka Finkam ir bijusi taisnība un liktenis izspēlēja ļaunu joku. Benjamiņās kundze nomira pa ceļam lopu vagonā uz krievu koncentrācijas nometni Usoļlagā. Finks it kā pat esot bijis ieslodzīts tai pat nometnē.
Tomēr literatūrpētnieks Kārlis Egle savās atmiņās vēsta, ka šis gadījums noticis Benjamiņas 58.dzimšanas dienā 1939.gada 10.septembrī. Taču pareģojumu viņai pēc rokas līnijām izzīlējusi kāda čigāniete, nevis Finks.
Par E.Benjamiņas nāvi savā diensgrāmatā rakstīja Marija Ozola, Jāņa Benjamiņa sievas Marijas māte. Dienasgrāmata rakstīta krievu valodā, tās oriģināls glabājas pie Hēlijas Stankēvičas.

Lūk, kā šo notikumu apraksta Laima Muktupāvela savā grāmatā "Mīla. Benjamiņa":
"Ar savu darbošanos atjaunojamajam Preses namam biju sapelnījusi savu artavu. Daļu no desmit tūkstošiem. Savu ziedošanos vispārībai dāvāju tāpat kā citas dāmas. Tajā brīdī, kad biju nogurusi, kad biju nolēmusi jau doties mājās, kā maza terjera zobi manā kleitā ieķērās cieta un sīksta plauksta. Tas bija Finks. Eižens Finks. Tā pati cirta virs pieres, mazas izcirptas ūsiņas. Viņš bija ģērbies košā kreklā.
      -  Kundze, es gribētu gandarījumu.
      -  Kā, lūdzu?
      -  Samaksu par darbu! Es visu vakaru strādāju ar klientiem.
      -  Kādu vēl samaksu par darbu? Mēs te visi bez maksas ziedojam savu laiku un spēku, mans kungs.
      -  Ā, bet man tika solīts...
      -  Finka kungs, es nezinu, kurš jums kaut ko solīja maksāt. Ejiet un prasiet Jūlijam Druvas kungam! Viņš ir Preses biedrības tagadējais priekšsēdis.
      -  Man šķita, ka visu, kas saistās ar avīzēm, ballēm, presi, vadāt jūs. Bez jums jau Rīgā nekas nenotiek, preses karalien... - Finks bija apmulsis. Mēs abi stāvējām ļoti tuvu blakus un runājām klusu. Divi noguruši cilvēki. Šajā brīdī, kad mēs abi bijām tik līdzīgi noguruši, manas senās bailes no Finka izzuda. Puf - un tās izčākstēja kaut kur gaisā.
      -  Redziet nu, pat gaišreģis kļūdās. Preses balles, Finka kungs, nav mans uzņēmums. Kā visi šeit, es kalpoju labdarīgiem mērķiem par velti un arī jums ieteiktu atļauties greznību būt dāsnam. Redziet, ir tāds teiciens - šodien jūs esat karalis, bet rīt jau mironis!
      - Tā jau tas, Emīlij, dzīvē notiek - šodien tu, cilvēks, sēdi pie klātiem galdiem, bet galā tevi, cilvēku, sagaida bads, - Finks skatījās man acīs. Viņš bija labs aktieris. Viņš prata pacelt vienu uzaci, iegūdams visziņa izskatu. Nākamajā mirklī viņš uzbūra savai smalkā veidojuma sejiņai tik žēlīgu izskatu, ka es sarāvos. Viņš prata aptumšināt acis.
      -  Benjamiņa kundze, uzrunājiet mani kā brāli, tā vienkārši. Par Eiženu.
      -  Finka kungs, vēl neesmu tik daudz dzērusi.
      -  Tad dzeriet tagad, jo neviens nezina par slāpēm, kas viņu sagaidīs vēlāk! Es jūtu jums līdzi!
      -  Jūs esat hedoniķis, mans kungs? - mani sāka biedēt Finka runas. Ko viņš man uzmācas?
      -  Emīlij, nebīsties no manis.
      -  Jūsu runas skan biedējoši, tādas nelabvēlīgas. Tādus vārdus nesaka draugs. 
      -  Labi, lai tā arī būtu. Bet atcerieties, ka labāk gudrs ienaidnieks, nekā muļķis draugs.      

Paredzējis Čakstes otrreizējo pārvēlēšanu par prezidentu un 1928.gadā paredzējis viņa nāves datumu.
Paredzējis Zigrīda Annas Meierovica traģisko nāvi autokatastrofā.
Paredzējis Kirova noslepkavošanu Krievijā.
Paredzējis Musolīni nākšanu pie varas Itālijā. 1926.gadā paredzējis atentātu pret Musolīni, un par to saņēmis Itālijas valdības atzinību.
Apmeklējis K.Ulmani 1934.gada sākumā, it kā lai atrunātu viņu no apvērsuma.
1939.gadā, kad jau bija sācies II Pasaules karš, teica, ka gara acīm redzot krievu kareivjus Berlīnes ielās.

Esot brīdinājis Ulmani. Mirdza Kurzemniece (Finka ģimenei tuvu stāvoša persona) pastāstīja, ka Finks, gremdējoties tādā kā pussnaudā, pavēstīja, ka Benjamiņa bija sarunājusi viņam audienci pie K.Ulmaņa. Lai brīdinātu. Tas noticis 1939.gada rudenī. Finks arī brīdinājis K.Ulmani.
M.Kurzemniece arī pastāstījusi faktu, ka E.Benjamiņa E.Finku saukusi par "manu draugu." 1956.gadā, kad tikusi iepazīstināta ar slaveno pareģi, viņa Finka istabā pie sienas ieraudzījusi E.Benjamiņas fotoattēlu ar uzrakstu "Manam draugam Finkam."
Vēl M.Kurzemniece stāstījusi - kāds pēkšņi pieklauvējis. Neatverot acis, Finks viņai teicis: "Sēdiet klusu!" Kad nācējs gājis prom, viņa stāvs bijis redzams pa logu. Tas bijis vīrietis pelēkā mētelī, ar saulesbrillēm. Finks teicis: "Tas ir Benjamiņas slepkava." Kurzemnieces kundze gājēju pazinusi - tas bijis Vilis Lācis.

Finks pratināšanā čekistiem pareģoja karā krievu uzvaru pār Vāciju.

„Latvijas brīvība tiks atgūta un tā uzplauks, kad valsti vadīs sieviete.” Šis slavenais pareģojums izteikts jau pēckara Rīgā: „Latvijā atkal plivinās sarkanbaltsarkano karogu, bet pie varas būs komunisti. Tā tas ilgs vairākus gadus. Komunisti nedarbosies latviešu tautas, bet krievu interesēs. Daudz būs runu par brīvību un neatkarību. Tas būs tukšas muldēšanas laiks. Joprojām būs viss tas pats sliktais pret latviešiem. Komunisti padarīs latviešus plikus un nabagus. Paši viņi savāks lielas vērtības. Tās iegūs krievi un žīdi. Tās nebūs godīgā ceļā iegūtas vērtības. Tad es nevaru pateikt, kā tas iznāks. Bet viņi būs spiesti atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ. Būs milzīgs pasaules spiediens, krievi un visi svešie dabūs braukt prom.”

Pareģojumi par Krieviju no rīdzinieka Andreja Čanguļa atmiņām. Tie bija publicēti avīzē Nacionālā Neatkarība 1993.gada 7.-13.aprīlī. Vēlāk šis raksts iekļauts grāmatā par Eiženu Finku, taču no tā izņemtas šī un vēl divas citas vietas. Citēju: „Finks vairākkārt runāja tieši par Krievijas nākotni. Reiz viņš teica: „Kā reiz sabruka cariskā Krievija, tā sabruks komunistu Krievija.Tas tāpēc, ka krievs vienmēr bijis tautu slepkava un zaglis. Ļaunums vienmēr nāk darītājam atpakaļ. Tu to piedzīvosi un redzēsi. Krievu komunisms ir iznīcinājis miljoniem nevainīgu cilvēku, un visa pasaule runās, cik milzīgi šie upuri bijuši””. Vēl citreiz Finks teicis: „Tu pats redzēsi – varenā Krievija sabruks kā kāršu namiņš. Tautas, kas tajā un ap to dzīvo, tikko tiks brīvas, tā saplēsīs Krieviju gabalos! Tautas, kas bijušas zem Krievijas jūga, kolīdz tās mazliet nostiprinās pašas savu iekšējo varu, trieks krievus ārā no savām zemēm. Un viņi to būs pelnījuši. Pēdējās Krievijas robežas es redzu tikai ap Maskavu, Ļeņingradu un Baltkrieviju. Tur paliks visi lielie mahinatori, kuri negribēs strādāt, un viņi kļūs pēdējie nabagi. Tad, meklējot labāku dzīvi, krievu tauta izklīdīs pa visu pasauli.”
Cits Finka citāts: „Es redzu, ka Maskava nogrims... Būs milzīgs sprādziens, kas satricinās visu Krieviju. Miljoniem cilvēku ies bojā...” Saskaņā ar Čanguļa stāstījumu, šie pareģojumi attiecināmi uz 1957.gada nogali un 1958.gada sākumu.  

Neatkarības atgūšanas gads. Esot pareģojis arī, ka Latvija iegūšot neatkarību gadā, kas lasāmas vienādi no abām pusēm. Ja tā tad tā arī ir taisnība - 1991.gads! Tiesa gan, paregōjumā bija runāts par 'lielām pārmaiņām" šādā gadā, nevis tieši neatkarību.

Nāves diena. Esot paredzējis savu nāves dienu 5 gadus pēc atgriešanās no Sibīrijas.

"Kāda meitene gribēja iestāties Universitātē un domāja, vai darīt to tagad vai citugad. Viņa aizgāja pie Finka. Viņš jau pie durvīm viņai esot teicis: "Veltiņ, mīļā, neej uz Universitāti, tu nekad nebūsi zobārste, tu būsi skolotāja, tev būs trīs meitas, un vidējo tu zaudēsi 24 gadu vecumā. Tev priekšā es redzu ļoti daudz ūdens un milzīgu ugunsgrēku, bet tu neuztraucies. Tu nodzīvosi garu mūžu." Toreiz meitene nodomājusi: "Tas vecis ir traks!" Es šo dāmu satiku ASV, uz kurieni viņa bija emigrējusi kara gados. Aizbraukusi ar pēdējo kuģi, bijis uzlidojums, ugunsgrēks uz kuģa, apkārt liels ūdens... Viņai tiešām bija trīs meitas, un vidējā 24 gadu vecumā gājusi bojā autoavārijā."
(avots: Henriks Grigalinovičs, "Sestdiena," 19.jūn.-2.jūl. 2015.g.)

Aplūkojamie objekti.
Rīgas fotodarbnīca 20.gados. Maskavas ielā 179. Tagad te izveidota neliela ekspozīcija. Mājas saimnieks ir Gatis Pumpurs (viens no ekspozīcijas veidotājiem). Ekspozīcijā izstādītas 4 oriģinālas fotogrāfijas, ko pagatavojis pats Finks. Tām ir skaists zīmogs foto labajā vai kreisaja stūrī. Vienā no tām redzama latviešu rakstnieka Andra Kolberga krustmāte Milda Gailis (dzimusi Tauriņa). Šo foto rakstnieks uzdāvināja Finka mājai 2009.gada 13.novembrī.

Nospiedums kultūrā.
"Rīgas gaišreģis Eižens Finks." 1994.g. Grāmata, ko no Funkam veltītajiem 20.-30.gadu preses materiāliem sastādījis Aleksandrs Vardins.
"Visi lielie mākslinieki, kas viesojušies Latvijā, gandrīz neiztrūkstoši apmeklē Finku. Arī žīdi, kuriem Talmuds stingri noliedz kā zīlēšanu, tā garu lietas un satiksmi ar pareģiem, arī tie ar viņiem piemītošo neatlaidību bombardē likteņu nojaudēja durvis. Un savādi: es esmu redzējis skeptiķus, kuri nepazīst Finku, smejamies par viņu, bet neesmu vēl redzējis smejamies nevienu no tiem, kas ar Finku personīgi iepazinušies." (Valdemārs Laursons, "Jaunā Nedēļa" 1927.g.)

"Sfinksa." 2000.g. Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera, kuras galvenā varoņa prototips ir Finks.

Saites.
Mistiķi, burvji un ezotēriķi.