Elektronu teorija, klasiskā
Elektromagnētisko procesu teorijas sastāvdaļa, kas šos procesus aplūko no mikroskopiskā viedokļa, pētījot lādēto elementārdaļiņu īpašības vakuumā un vielā.
Klasisko elektronu teoriju izveidoja nīderlandiešu fiziķis H.Lorencs XIX gs. beigās un XX gs. sākumā.
Teorija gan padziļina priekšstatus par elektromagnētiskajām parādībām, gan izskaidro vielas elektromagnētiskās īpašības, to atkarību no vielas sastāva un stāvokļa. Eksperimentālu faktu vispārinājumi devuši sādas klasiskās elektronu teorijas pamatatziņas.
Dabā eksistē elektriski lādētas elementārdaļiņas (elektroni, protoni), kurām piemīt elementārdaļiņš; katrs makroskopiskais lādiņš ir elementārlādiņa daudzkārtnis; noslēgtas sistēmas pilnais lādiņš ir nemainīgs. Lādiņa lielums nav atkarīgs no lādētās daļiņas kustības ātruma un visās atskaites sistēmās ir invariants lielums. Ap lādētām elementārdaļiņām pastāv elektromagnētiskie mikrolauki; eksperimentāli noteicamā makroskopiskā lauka intensitāte ir elementārdaļiņu mikrolauku intensitāšu vidējā statistiskā vērtība. Lādētās elementārdaļiņas stāvokļa maiņai raksturīga enerģijas starpība, ko tā izstaro vai absorbē elektromagnētisko viļņu veidā; tāpēc elektromagnētisko viļņu izstarotāji un absorbētāji ir ladētas elementārdaļiņas. Vielas atomi un molekulas ir dinamiskas lādētu elementārdaļiņu sistēmas, kuru mijiedarbību nosaka elektromagnētiski spēki. Elektrisko strāvu nosaka vidēji statistiskā lādētu daļiņu kustība.
Elektromagnētiskos procesus teorija izskaidro ar klasiskās fizikas priekšstatiem, piemēram, elektroni un joni tiek uzskatīti par noteikta lieluma lodītēm, katrā laika momentā lodītei ir viennozīmīgi noteicams ātrums un stāvoklis telpā, tā kustas pa noteiktu trajektoriju. Šajā priekšstatā izpaužas klasiskās elektronu teorijas ierobežotība, kas raīja nepieciešamību izveidot kvantu teoriiju.
Saite.
Elektrons.
