Endokrinoloģija, endokrinologi
Endo ("iekšā" - grieķu val.) + krinein ("atdalīt" - grieķu val.).
Zinātne, kas pētī iekšējās sekrēcijas dziedzeru uzbūvi un funkcijas, to izstrādātos hormonus, kā arī slimības, kas saistās ar šo dziedzeru darbības traucējumiem.
Endokrinoloģijai ir sakars ar medicīnu, veterināriju, biologijas nozarēm, īpaši ar fizioloģiju, no kuras tā atdalījusies kā patstāvīga zinātne.
Galvenās endokrinoloģijas nozares:
- endokrīnā ķirurģija;
- ginekoloģiskā ķirurģija;
- bērnu endokrinoloģija;
- eksperimentālā endokrinoloģija;
- hormonu ķīmija.
Vēsture. Endokrinoloģija par zinātni izveidojās XIX gs., kad tika aprakstītas vairākas slimības, kas saistītas ar endokrīno dziedzeru traucējumiem, piemēram, angļu zinātnieks R.Dž.Greivss 1835.gadā un vācu zinātnieks K.Bāzedovs 1840.gadā aprakstīja vairogdziedzera slimību - tireotoksikozi; angļu zinātnieks T.Adisons 1855.gadā aprakstīja virsnieru tuberkulozi.
Franču zinātnieks K.Bernārs 1855.gadā ieviesa jēdzienu "iekšējā sekrēcija."
XIX gs. 80.gadu beigās sākās plaši pētījumi dzīvnieku klīniskajā un eksperimentālajā endokrinoloģijā.
1899.gadā vācu zinātnieks J.Mērings un krievu zinātnieks O.Minkovskis pierādīja, ka aizkuņģa dziedzera izņemšana dzīvniekiem rada cukura diabētu.
Liela nozīme bija krievu zinātniekam L.Soboļevam, kas 1901.gadā pierādīja aizkuņģa dziedzera saliņu iekšējās sekrēcijas lomu cukura diabētā un ieteica slimības ārstēšanā izmantot teļa aizkuņģa dziedzera ekstraktu.
1905.gadā britu zinātnieks E.H.Stārlings ieviesa terminu "hormoni."
1921.-1922.gados kanādiešu zinātnieki F.G.Bantings, Č.H.Bests un Dž.Dž.Maklauds izdalīja no aizkuņģa dziedzera hormonu insulīnu un sāka to izmantot cukura diabēta ārstēšanā.
Hormonu izdalīšana, to struktūras pētīšana ļāva iegūt daudzus hormonus ķīmiskā ceļā un izpētīt to darbības mehānismus, ka arī precīzāk noteikt katra dziedzera nozīmi.
Hormonu noteikšanai mūsdienās izmanto radioimunoloģijas, spektrofluorometrijas, hromatogrāfijas u.c. metodes.
