Elektronogrāfija
Struktūranalīzes metode, ar ko pētī vielas molekulāro un atomāro uzbūvi, izmantojot elektronu difrakciju.
Elektronogrāfijas pētījumus veic ar elektronogrāfiem vai elektronu mikroskopiem, kur, caurstarojot paraugu ar elektronu kūli un fotografējot difrakcijas ainu, iegūst elektronogrammu. Ar šo metodi var noteikt sīkkristālisko vielu atomāro struktūru, vieglo atomu izvietojumu vietās, kas satur arī smagākus atomus, kristālu elementāršūnas un simetriju. Elektronogrāfiju izmanto materiālu virsmas pētījumos, epitaksijas procesu kontrolē.
Elektronogrāfs. Aparāts, ar ko iegūst un reģistrē difrakcijas ainu, kas rodas, elektroniem izkliedējoties vielā.
Elektronogrāfs sastāv no kolonnas, elektriskā barošanas bloka un vakuumsistēmas. Kolonnā izvietots elektronu lielgabals un elektronoptiskā sistēma šaura elektronu kūļa veidošanai, kā arī paraugu turētājs un difrakcijas ainas reģistrēšanas ierīces. Elektriskajā laukā paātrinātie elektroni, krītot uz pētījamā parauga, izkliedējas un nonākot uz ekrāna vai fotoplates, veido elektronogrammu.
Elektronogrāfa izšķirtspēja ir ~0,001 A. Elektronogrāfu lieto elektronogrāfijā.
