Egoisms
Ego ("es" - latīņu val.) > egoisme (franču val.).
Dzīves orientācijas princips, savu personisko interešu izcelšana pāri citu cilvēku un sabiedrības interesēm. Arī morālā īpašība, patmīlība, viena no individuālisma formām.
Egisma ovbjektīvai pamats ir privātīpašnieciskas attiecības, to attīstība. Renesanses un apgaismības laikmetā egoisms gan tika vērsts pret reliģisko morāli un pamatoja indivīda tiesības tiekties pēc lsaimes, taču kā morāla īpašība egoisms ir parasti vērtēts negatīvi.
Egoisma pretstats ir altruisms.
Egoisma teorijas ir gan filozofiska mācība par "cilvēka egoistisko dabu" (Dēmokrits, Aristotelis, Epikūrs, Cicerons, B.Spinoza, T.Hobss) un ar to saisatītās morāles mācības, kas cilvēka tikumisko darbību nosaka personiskas intereses, gan "saprātīgā egoisma" teorija par pareizi izprastu personisko interešu sakrišanu ar sabiedriskajām (D.Didro, K.A.Helvēcijs, P.A.Holbahs, L.Feierbahs, N.Černiševskis, N.Dobroļubovs).
Kapitālistiskajā sabiedrībā, kad egoisms kļūst par universālu cilvēka darbības kritēriju, buržuāzisk;a egoisma teorijas iegūst antisociālu raksturu (M.Štirners, F.Nīče) un attaisno amorālismu.
