Eitrofikācija
Eu ("labi" - grieķu val.) + trophē ("barība" - grieķu val.).
Ūdenstilpņu bagātināšanās ar augu barības vielām, kas veicina ūdensorganismu savairošanos, kā arī ūdenstilpņu aizaugšanu.
Eitrofikācija ir globāls process. Ļoti spēcīga tā ir lauksaimnieciski un rūpnieciski augsti attīstītās zemēs, kur intensīvi apstrādā augsni un lieto daudz mākslīgās mēslošanas līdzekļu. Tiem izskalojoties no augsnes, ūdenstilpnēs nonāk daudz slāpekļa, fosfora, kālija savienojumu, kas veicina fitoplanktona un augstāko augu biomasas pieaugumu.
Saimnieciskās darbības radītā eitrofikācija paātrina ūdenstilpņu dabisko bioloģiskās evolūcijas procesu. Pārmērīga barības vielu nonākšana upēs un ezeros izraisa pārmērīgu dažu aļģu un citu sugu augšana. Šāds piesārņojums degradē ūdenstilpnes un mazina vides kvalitāti.
Eitrofiskie ezeri. Sekli un vidēji dziļi aizauguši ezeri, kas vasarā sasilst līdz dibenam.
Skābekļa maz, īpaši gultnei tuvākajā ūdens slānī. Vasaras un ziemas stagnāciju laikā sevišķi jūtams skābekļa deficīts, kas var izraisīt zivju slapsanu. Šo ezeru gultnē parasti ir biezs dūņu slānis. Piekrastē labi attīstīta augu josla. Daudz biogēno elementu, tāpēc planktons bagāts. Lielā daudzumā savairojas zilaļģes un zaļaļģes; raksturīga "ūdens ziedēšana."
Eitrofiskie ezeri plaši izplatīti mērenajā joslā no tundras dienvidu daļas līdz stepju zonai. Tas ir dominējošais ezeru tips Latvijā, piemēram, Alauksts, Burtnieks.
No zivjsaimniecības viedokļa eitrofiskie ezeri ir produktīvāki par oligitrofiskiem, mezotrofiskiem un distrofiskiem ezeriem.
Saites.
Ezeri.
