Etimoloģija, etimologi
Etymologia (grieķu val.) no etymon (grieķu val.) - "patiesība," "vārda īstā, sākotnējā nozīme."
Zinātne par nosaukumu un vārdu izcelšanos.
Arī konkrētā vārda izcelšanās īpatnību skaidrojums un radniecīgo sakaru uzrādījums.
Valodniecības nozare, kas pēti vārdu izcelšanos un vēsturiskos sakarus ar tās pašas valodas vai citu valodu vārdiem. Vārdu cilmi skaidrojuši un terminu "etimoloģija" ieviesuši jau antīkie filozofi pirms vairāk nekā 2000 gadu. Zinātniskās etimoloģijas izveidosanās XIX gs. saistīta ar salīdzināmi vēsturiskās valodniecības attīstību. Visvairāk attīstīta to valodu etimoloģija, kuras vispilnīgāk izpētītas salīdzināmi vēsturiskā aspektā (ide, somugru valodas). Etimoloģijā izmanto fonētiskos, morfoloģiskos, semantiskos, kā arī ekstralingvālos kritērijus. Vuienas valodas, radniecīgu valodu grupas vai valodas saimes etimoloģiskajos pētījumus apkopo etimoloģiskajās vārdnīcās.
Etimoloģija pētī, vai vārds ir aizgūts vai mantots, aizguvumiem - no kādas valodas (arī ar kādu valodu starpniecību), kurš šās valodas vārds ir aizguvuma pamatā, kad notikusi aizgūšana. Piemēram, vārds dvielis nācis no viduslejasvācu vārda dwēle ne vēlāk par XVII gs. Mantotajiem vārdiem pētī, kāda ir to sākotnējā struktūra, semantika, kad vārds radies. Jaunāku laiku vārdu vēsturiski parasti var skaidrot ar tās pašas valodas faktiem, piemēram, vārds tīrums ar sufiksu -um- atvasināts no vārda tīrs un sākotnēji nozīmējis "attīrīta vieta." Senākas cilmes (no pirmvalodas mantotu) vārdu etimoloģija skaidrojama, izmantojot radniecīgu valodu ģenētiski atbilstošus vārdus, kā arī neradniecīgu valodu aizgūtus vārdus, kas cilmes ziņā saistīti ar pētījamo vārdu, piemēram, latviešu vārds "roka" etimoloģiski saistīts ar lietuviešu ranka, krievu, ukraiņu, baltkrievu рукa, bulgāru рькa, čehu, slovāku ruka, poļu reka; šo vārdu pamatā, domājams, ir sakne renk- vai ronk- "vākt kopā," saliktenis lietuviski rinkti t.p., tātad vārda "roka" sākotnējā nozīme varētu būt "savācēja."
Tā sauktā "tautas etimoloģija" ir nezināma vārda cilmes izpratne, kas balstās uz nejaušu skanisko līdzību, piemēram, "kumelītes" < "kumeļš," "papagailis" < "gailis."
Baltu valodu etimoloģiju pētījuši K.Būga, J.Endzelīns, E.Frenkels, A.Leskīns, V.Mažulis, A.Sabaļausks, R.Trautmanis, J.Zubatijs.
Latviešu valodas vārdu etimoloģijas skaidrošanā visvairāk paveicis J.Endzelīns - K.Mīlenbaha, J.Endzelīna "Latviešu valodas vārdnīca," 1923.-1946.g., ar papildinājumiem. Šajā nozarē strādājuši A.Augstkalns, A.Breidaks, K.Karulis, N.Lapiņš, S.Raģe, D.Zemzare, J.Zēvers.
