Ešenbahs, Volframs fon (1170.– ~1220.g.)
Radniecība. Cēlies no slavenas dzimtas – grāfiem Verthaimeriem.
Biogrāfija. Par viņa dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1170.gads. Agrāk domāja, ka viņš nāk no Šveices vai no Ešenbahas netālu no Baireitas. Tagad mēs zinām, ka viņa dzimšanas vieta bija Oberešenbaha (tagad Voframsešenbaha), kas atrodas uz dienvidiem no Ansbahas. Par Volframu nav saglabājušās nekādas dokumentālas liecības, par viņu var uzzināt tikai no citu dzejnieku attēlojumiem un pierakstiem.
Bieži mainīja dzīves vietu un bija atkarīgs no saviem labvēļiem, piemēram, grāfu Verteimu dzimtas, fon Durnes ģimenes no Odenvaldes, landgrāfa Hermana no Eizenahas un Bavārijas dižciltīgajām dzimtām Štīrijā. Viņš nav bijis bagāts, drīzāk otrādi. Pretstatā citiem tā laika dzejniekiem bija neizglītots.
Viens no pirmajiem viduslaiku dzejniekiem, kurš ieinteresējās par Grālu. Ir versija, ka viņš arī bijis templietis, taču tai nav nekādu pierādījumu. Tāpat ir versija, ka „Parsifala” rakstīšanas laikā viņš devies ceļojumā uz Palestīnu.
Miršana tiek datēta ap 1220.gadu.
Iespaids uz kultūru. Pēc tā nāves dzejnieks drīz vien kļuva par leģendāru personību. Viņu uzskatīja par vienu no meistardziedoņu (meistersinger) cunftes dibinātājiem, atcerējās kā dzejnieku, kas piedalījās dziedāšanas sacensībās Vartburgā.
Pirmais Volframa daiļradi analizējis viņa laikabiedrs Strasburgas Godfrīds, kurš pārmeta smagnēju valodu.
Volframa kaps atradās Ešenbahas Sieviešu katedrālē. Jakobs Pīterihs ap 1462.gadu atzīmēja, ka uzraksts un ģērbonis uz kapakmens esot teju vai izdzisuši. No 1460. – 1470.gadam tika būvēta jaunā Ešenbahas Vācu ordeņa baznīca un 1470.gadā uz kapa celta un iesvētīta īpaša kapela. 1608.gadā Nirnbergas patriarhs Hanss Vilhelms Kress ziņo, ka apmeklējis Volframa kapu uz kura tagad esot uzraksts: „Še dus drosmīgais bruņinieks Volframs fon Ešenbaha kungs, meistardziedonis” (Hie ligt der Streng Ritter Herr Wolfram von Eschenbach, ein Meister Singer).
1861.gadā pēc karaļa Maksimiliāna II pavēles Ešenbahas tirgus laukumā tika uzcelts piemineklis par godu dzejniekam. Īstā Volframa renesanse sākās 19.gs. sākumā, kad Kēnigsbergas filologs profesors Karls Lahmans sāka intensīvi pētīt dzejnieka daiļradi.
Ir saglabājušās liecības, ka viņa mājā atradās daudzi savādi maģiski priekšmeti, kuriem katram bija savs vārds.
Darbi. Savos rakstu darbos visaugstākos toņos slavinājis laulību un tēva lomu. Lai arī bija neizglītots, labi pārzināja vācu literatūru. Volframam dikti patika austrumnieciskie vārdi, kurus viņš ar lielu patiku iekļāva savos sacerējumos.
Vairākas mīlas dziesmas – tās dzejnieks uzrakstījis pašā jaunībā, taču no šīs mākslas drīz vien novērsās.
„Parsifāls” - rakstnieka galvenais mūža darbs, otrais darbs par Svēto Grālu pēc Kretjēna de Truā „Parsivala,” bet pirmais šāda veida vācu valodā. Kopumā to veido 16 grāmatas. Domājams 1184.gadā sastapās ar trubadūru Gijo de Provēnu, kurš deva materiālu šim darbam. Tomēr Ešenbahs izmantoja nepabeigto Kretjēna de Truā „Stāstu par Grālu,” paplašinot un pabeidzot sava priekšteča iesākto. Tai pašā laikā diezgan rupji viņu apvainojot prastā rakstīšanā, un paziņoja, ka patiesais stāsts ir viņa versija vācu valodā. Uzrakstīts kaut kur no 1185.–1210.gadam. Viņa aizbildnis un padomdevējs ir bijis Gijoms de Paijēns. Savā ievadvārdā „Parsifālam” Ešenbahs raksta: „Es, Volframs fon Ešenbahs, stāstīšu tikai to, ko esmu dzirdējis no aizbildņa-provansieša.” Tādējādi Ešenbahs izveidoja templiešu „romantisko Grāla zemi.”
Viņš rakstīšanu pārtraucis neskaitāmas reizes un strādājis pie citiem darbiem. Tādējādi var uzskatīt, ka darbu pie sava galvenā sacerējuma turpinājis 20 gadus. Par to liecina arī viņa valodas stila maiņa. Pirmās grāmatas rakstītas visai bezrūpīgā valodā ar iekšēju svaigumu, bet vēlākajās grāmatās to rakstnieks pazaudē. Toties paši panti kļuvuši slīpētāki, jo viņš jau labāk pārvalda dzejošanas mākslu. Ešenbaha stāsts bija brīvs no JD simbolisma.
Savā darbā Ešenbahs Grāla sargāšanu cieši saista ar templiešiem: „Varonīgie bruņinieki dzīvo Munsalvešas pilī, kur apsargā Grālu. Tie ir templieši, kas bieži dodas uz tālām zemēm piedzīvojumu meklējumos. Lai kāds būtu kauju iznākums, slava vai pazemojums, tie pieņem visu ar atvērtu sirdi, kā izpirkšanu par grēkiem.”
Tādējādi daudzi pētnieki uzskata, ka autors aizšifrēti-aizmiglotā veidā vēlējies ko pateikt. Tādēl arī tik daudz dažādu minējumu par šo darbu.
Savukārt tāda paša nosaukuma operu radīja Rihards Vāgners Ešenbaha grāmatas iespaidā.
„Titurels” – (vai „Jaunākais Titurels”?) stāsts par Grāla karaļu dzimtām. Šai darbā Ešenbahs atbild uz jautājumu, kur gan atrodas templiešu Monasalvešas pils ar Grālu? Tas esot novietots Pirenejos, kalnu grēdā, kas atdala kristiešu zemes no pagāniem. Tas dikti izskatās pēc Granjēnas – pirmā templiešu cietokšņa.
Darbs sarakstīts „Parcifalam” tik līdzīgā stilā, ka zinātāji jau no 13.gs. to pierakstīja Volframam. Tikai pavisam nesen noskaidrojās, ka darbu sarakstījis kāds Albrehts fon Šarfenbergs laika posmā no 1270. – 1275.gadam. Autors bija ņēmis par pamatu agrāk nezināmus Volframa grāmatas fragmentus.
„Vilehalms.”
Parsifāls. Darbība risinās divās līnijās: vienu veido stāsts par karaļa Arturabruņinieku Gavēnu, otras centrā ir Parsifals, kas iesaistījies Grāla meklējumos.
Pirmā grāmata. Sākās ar Anžujas karaļa nāvi un tai sekojošu Anžujas bruņinieka Hamureta došanos ceļā. Viņš ieradās Āfrikā pie melnās Zazamankas ķēniņienes Belakanas (vārda līdzība ar Sābas ķēniņienes arābu vārda variantu - Belkisa!) un starp tiem iedegās mīla. Tad viņš aizbēga, ķēniņienei esot mātes cerībās. Piedzima jauktenis Feirefics, kurš kļuva par grāmatas galveno varoni. Tikmēr tēvs atgriezās Eiropā, Spānijā un apprecēja aristokrāti Herceloīdu, un tā viņam dzemdēja spēkavīru Parsifalu. Neilgi pirms tam pats Hamurets gāja bojā cīņā. Tāpēc Herceloīde pārcēlās uz vientulīgu vietu, lai viņas augošajam dēlam liegtu iespēju kļūt par bruņinieku, lai to nepiemeklētu līdzīgs liktenis.
Taču jaunekļa gados Parsifals piedzīvoja liktenīgu satikšanos mežā ar trim spožās bruņās tērptiem bruņiniekiem. Tādējādi viņš āksta tērpā un ar sarūsējušu zobenu devās pasaulē pa sava tēva ceļu. Ceļā viņam bija jāiztur dažādi pārbaudījumi, līdz viņš nonāca karaļa Artura pilī. Te viņš uzveica „sarkano bruņinieku,” aplika tā bruņas un saņēma par skolotāju bruņinieku Gurnemancu, pie kā izgāja apmācību.
Parsifals atkal devās ceļā un nokļuva kādā savādā pilī. Te viņš noraudzījās kādā savādā svētku izrādē, kuras laikā zālē ienesa Grālu, kas uzbūra mielastu. Naktī viņu mocīja juceklīgi sapņi, bet no rīta pamodies, atklāja, ka pilī ir viens pats. Tālāk viņš nokļuva pie Zigunes, kas ir sarūgtināta, ka Parsifals nav apjautājies tuvāk par pilī redzēto.
Pēc neskaitāmiem piedzīvojumiem Parsifals atgriezās karaļa Artura pilī. Te svētku laikā ieradās sieviete ar zvēra seju – Grāla ziņnese Kundri, un nolādēja bruņinieku par to, ka viņš zaudējis visaugstāko gudrību. Apjukušais Parsifals atkal devās ceļā, lai pavadītu laiku bezcerīgos Grāla meklējumos. Beidzot kādā Lielajā Piektdienā viņš nonāca pie sava tēvoča vientuļnieka Trevricenta. Te, sarunā par Grālu noskaidrojās, ka tieši Parsifals ir tas bruņinieks, kas nav uzdevis liktenīgo jautājumu, tādējādi nav lauzis lāstu. Trevricents iedvesa bruņiniekam drosmi un sūtīja to ceļā. Viņš satika savu pusbrāli no Āfrikas - Feireficu, ar kuru tie atgriezās karaļa Artura pilī. Tur no jauna ieradās Grāla vēstnese Kundri un paziņoja, ka Parsifalam ļauts otru reizi ienākt Grāla pilī Munsalvešā. Tajā viņš uzdeva burvju jautājumu par Grālu un karaļa Anfortasa slimība un vārgums izzuda. Parsifālu pasludināja par jauno ķēniņu.
Neilgi pēc tam pilī ieradās Parsifala sieva kopā ar abiem dēliem dvīņiem. Viens no viņiem tika nosūtīts atpakaļ valdīt pār tēva pasaulīgajām bagātībām, bet otrs – Longrīns, palika Grāla pilī, lai vēlāk kļūtu par Parsifāla mantinieku. Feirefics iemīlējās Grāla nesējā Repansē de Šojā, nokristijās un apprecēja to. Viņš kopā ar sievu atgriezās dzimtenē un tur ar sava dēla – mistiskā priestera Johana palīdzību nodibināja kristīgu karaļvalsti.
Saites.
Bruņinieku laika literatūra.
