Eskriva de Balagera, Hosēmarija (1902.-1975.g.)
Katoļu konservatīvās sektas Opus Dei dibinātājs un ilggadējs vadītājs.
Biogrāfija. Priesteris dzimis 1902.gadā Balbastrā, Spānijā, sešu bērnu ģimenē un audzināts stingri katoliskā garā. 13 gadu vecumā viņš guva pirmo nojautu par savu aicinājumu, ieraudzījis pēdu nospiedumus sniegā, ko atstājis kāds baskājains mūks. Šīs zīmes iedvesmots, viņš uzsāka reliģijas studijas un kļuva par garīdznieku. 1928.gada 30.septembrī Eskriva vienatnē nodevās lūgšanām Sentvisentes baznīcā Madridē, un tam vajadzēja ilgt nedēļu. 2.oktobrī pēc mises viņš atgriezās savā istabā un viņu apmeklēja dievišķa atskārsme par Opus Dei dibināšanu.
Pēc pilsoņu kara no trimdas atgriezies Madridē, viņš turpināja sludināt dieva vārdu, taču uz viņu meta ēnu sadarbība ar frankistu režīmu. 1946.gadā Eskriva devās uz Vatikānu, kur darbojās kā konsultants dažādās kongregācijās. Viņš miris Romā 1975.gadā. 2002.gadā pāvests Jānis Pāvils II ceremonijā Sv.Pētera laukumā Vatikānā pasludināja viņu par svēto.
Eskrivas grāmatā „Ceļš” visi tiek mudināti svarīgākos jautājumus uzticēt organizācijai, līdzīgi kā bērns uzticas vecākiem. Viņa mācība ir uzbrūkoša un neiecietīga pret visām citām reliģijām. Tā prasa akli sekot norādījumiem. Kustības vadītāji, kas sevi snobiski pieskaita intelektuālai elitei, iegūst psiholoģisku kontroli pār organizācijas biedru prātiem, reizi nedēļā uzklausot viņus atklājam savus dvēseles noslēpumus.
Eskriva vaino sievietes par to, ka cilvēkus padzina no Ēdenes dārza. Sieviešu vienīgā iespēja izpirkt savu vainu esot pakļaušanās: „Jums jābūt kā paklājam, pa kuru staigā cilvēki.” Karmena Tapia, kura ilgu laiku darbojās organizācijā un labi pazina Eskrivu, jo bija viņa sekretāre, raksturo viņu kā cilvēku ar ļoti sliktām manierēm. Brīžiem viņš varot būt jauks un patīkams, taču tad kļūt dusmīgs, kliegt uz visiem. Eskriva esot licis nopērt sievieti, kura slepeni piegādājusi viņai pasta sūtījumus: „uzraujiet viņai svārkus, novelciet bikses un kārtīgi sadodiet pa dibenu, kamēr viņa sāk runāt.”
Iespējams, viņš bijis sadomazohists, jo vannasistabā bieži sevi kapājis ar pletni līdz asinīm.
Pats Eskriva paudis nacionālsociālismam tuvus uzskatus, kādā privātā sarunā aizstāvējis Hitleru. Organizācijas ideoloģijā vispār ir daudz fašismam tuvu elementu sajauktu ar kristīgo reliģiju. Eskriva uzstājās pret Voltēra personības brīvības idejām. Viņaprāt viss, arī prāts, ir pakļauts likumam un kārtībai, augstākai varai, kas ir vadoņu rokās. No padotajiem prasa tikai aklu paklausību. Eskriva uzdod Opus Dei par kā kādu augstāku sociālās organizācijas formu pāri sociālismam, kapitālismam un demokrātijai. Daži sektas biedri vēl joprojām turpina rakstīt vēstules savam harizmātiskajam līderim, lai gan tas miris jau pirms 30 gadiem.
Viņš nedzīvoja kā askēts, bet mīlēja pusdienot savā pilij līdzīgajā rezidencē Romā, kur bija desmitiem istabu. Psihologi, izpētot viņa rakstus, vērtē viņu kā cilvēku ar vidusmēra intelektu, kurš gribējis kļūt par dižu domātāju. Zaudējis diskusijās ar filozofiem, viņš prāta viduvējību centies kompensēt, koncentrējoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem. Viņš vairojis savu pašapziņu, pazemojot cilvēkus, kuriem bijuši citādi uzskati. Viņš bija visai ambiciozs: „esmu ticies ar daudziem bīskapiem un vairākiem pāvestiem, taču es viņu vidū esmu vienīgais dibinātājs.”
Viņa dzīves paraugu pāvests Jānis Pāvils II atzina par paraugu visiem kristiešiem un tādēļ 2002.gada 6.oktobrī pasludināja to par svēto.
