Epikūrs (342. vai 341.-270.g.pmē.)
Helēnisma perioda sengrieķu filozofs materiālists.
Dzīvesgājums. Dzimis 342. vai 341.g.pmē. Samā.
Mācījis filozofiju dažādās Grieķijas pilsētās.
306.g.pmē. devās uz Atēnām, kur izveidoja savu skolu - "Dārzs."
Dēmokrita materiālistisko un ateistisko līniju turpināja Epikūrs un viņa uzticamais sekotājs - romiešu dzejnieks un materiālists Lukrēcijs Kārs. Lukrēcijs uzrakstīja slavenu filozofisku poēmu "Par lietu dabu," kurā sīki izklāstīja Epikūra mācību. Lukrēcijaprāt, reliģija vienmēr ir mudinājusi cilvēkus uz noziegumiem, netaisnīgumu un nežēlību. Pasaules tumsības un šausmas jāizkliedē nevis ar reliģiskiem sprediķiem, bet gan ar dabas likumu izstudēšanu un izskaidrošanu.
Uzskati. Epikūrs turpināja Dēmokrita materiālistisko un ateistisko līniju, padziļināja viņa atomāro materiālismu, novēršot tajā fatālisma momentus, bez objektīvas nepieciešamības atzīstot arī objektīvu nejaušību un akcentējot atomu iekšējo kustību. Atzina, ka viss pasaulē ir materiāls - eksistē tikai atomi un tukšums. Tādejādi, novērojot vielas stāvokļu mainīšanos, kopā ar Dēmokritu un romieti Lukrēciju radīja atomisko mācību.
Izziņu teorijā Epikūrs bija sensuālists. Viņaprāt, pasaule ir izzināma ar sajūtām. No lietām izplūst atomu kompleksi, kas veido tēlus, kurus uztver sajūtas.
Epikūra ētika balstās uz eidemonismu: cilvēki tiecas pēc laimes un baudām, augstākā bauda - izziņa. Lai sasniegtu laimi, jāatbrīvojas no bailēm, nav jābaidās no nāves un dieviem. Nav absolūtas iznīcības, jo atomi nav iznīcināmi.
Epikūrs izvirzīja valsts kā sabiedrīskā līguma ideju. Pārstāvēja pasīvu attieksmi pret politisko darbību, ataraksija - bezkaislības koncepcija.
Epikūrs un reliģija. Teologi un daži ideālistiskie filozofi uzskata, ka reliģija ir pastāvējusi mūžīgi, reliģiskās jūtas cilvēkos esot tāpat iedzimtas kā bada, baiļu, mīlestības un prieka jūtas. Epikūrs, līdz ar citiem filozofiem materiālistiem (Dēmokritu, Lukrēciju u.c.) uzstājās pret šīm teorijām, uzskatīdami, ka dievus radījuši paši cilvēki pēc sava ģīmja un līdzības.
Tomēr vienlaikus Epikūrs neapšaubīja dievu esamību, taču tos uzskatīja par īpašu atomu kombināciju. Tāpat arī dvēsele ir atomu savienojums.
Epikūra ateisms. Epikūrs pārstāvēja aktīvo ateismu. Epikūrieši noraidīja mācību par iepriekšnolemtību un domu, ka dievi nosaka un kontrolē cilvēku dzīves. Dievi nevar ietekmēt cilvēkus, jo cilvēki dzīvo esamībā, bet dievi ir neesamība.
Darbi. No Epikūra darbiem saglabājusies tikai fragmenti un 3 vēstules. Kaut kādi viņa darbi uzieti Herkulānā, bet stipri apogļoti.
Atradumi.
Epikūra darbi uzieti Papirusu villā Herkulānā.
Nospiedums civilizācijā. Romietis Lukrēcijs uzrakstīja slavenu filozofisku poēmu "Par lietu dabu," kurā sīki izklāstīja Epikūra mācību.
Epikūra mācība ietekmēja Renesanses humānismu, XVII-XIX gs. materiālismu (P.Gasendī). Latvijā dažas Eikūra idejas pauda humānisti, apgaismotāji un jaunlatvieši.
Lukrēcija un Epikūra ateismu augsti vērtēja K.Markss un F.Engelss: "[Epikūrs] ... bija īsts radikāls seno laiku apgaismotājs, viņš atklāti uzbruka antīkajai reliģijai, un ar viņu sākās romiešu ateisms, ciktāl tas viņiem bija pazīstams. Tāpēc Lukrēcijs arī padarīja slavenu Epikūru ka varoni, kas pirmo reizi nogāza dievus un samīdīja kājām reliģiju, tāpēc arī visi baznīcas tēvi, sākot no Plūtarha un beidzot ar Luteru, uzskata Epikūru par bezdievīgu filozofu." /"Raksti," 3.sēj., 127.lpp./
Dilemma. „Dievs vai nu negrib iznīcināt ļaunumu, vai nespēj, vai arī – spēj, bet negrib. Jebkurš no šiem risinājumiem grauj mācību par Dieva visspēcību un cilvēkmīlestību.”
"Muļķīgi ir lūgt no dieviem to, ko cilvēks spējīgs pats sev sagādāt."
