Eidemonisms
Eudaimonia ("svētlaime," "laime" - grieķu val.).
Dzīves izpratnes, morāles pamatojuma un skaidrojuma princips: laime ir cilvēka dzīves augstākais mērķlis, viņa darbības galvenais motīvs un tikumības kritērijs.
Antīkā eidemonisma pamatā bija Sokrāta ideja par personības pašizziņas lomu iekšējā brīvības attīstībā; vispilnīgāk tas izpaudās Dēmokrita, Sokrāta un Aristoteļa ētikas mācībās. Eidemonisms attīstījās ciešā saistībā ar hedonismu, tāpēc dažkārt dēvēts par baudu filozofiju, lai gan kiniķu, stoiķu un dažādās reliģiskajās mācībās bauda, jutekliska apmierinātība nereti atzīta par laimes pretstatu.
Liela nozīme eidemonismam bija D.Didro, K.A.Helvēcija, kā arī L.Feierbaha uzskatos. Mūsdienu ētikā eidemonisms zaudējis sākotnēju humānisko ievirzi un guvis abstraktu traktējumu t.s. felicitoloģijā, mācībā par laimes sasniegšanu.
