Aliens

Dropas

Skaļu atpazīstamību ieguvis stāsts ar plašu izplatību tīmeklī, par neliela auguma humanoīdu tautiņas, to apbedījumu un dīvainu disku ar rakstu zīmēm atklāšanu Tibetas Bajan Kara Ulas kalnos. Kā vēlāk izrādījies, viss šis notikums ir šveicieša Ēriha fon Dēnikena izdomāts.
Īsumā. 1937.gadā ķīniešu zinātnieka Ču Puteja vadītā arheoloģiskā ekspedīcija. Baijan Kara Ulas kalnos uzgāja vairākas alas. Tajās zinātnieki atrada neparastus skeletus ar nesamērīgi lielām galvām un kusliem ķermeņiem. Robina Evansa ekspedīcija 1947.gadā britu ekspedīcija šai pašā rajonā uzgājusi ļoti maza auguma ļaužu grupu, kas paši sevi sauca par drozām. Tie anglim pastāstījuši, ka viņu senči atlidojuši no vienas no Sīriusa zvaigžņu sistēmas planētām. Viņu gaisa kuģis ietriecies kalnā un ticis sabojāts. Daudzi no Atnācējiem gājuši bojā, bet izdzīvojušie adaptējās dzīvei uz Zemes. Ilgus gadus Evansa apgalvojumi tika uzskatīti par neticamiem, taču 1965.gadā nāca jaunas ziņas.
Gulongas ciems. 1965.gadā presē parādījās ziņas, ka nomaļā Ķīnas ciemā Gulongā tika atrasti vairāki punduri augumā no 63 – 95 cm.
Baijan-Kara-Ulas diski. Diskus uzgāja 1937.–1938.gados drozu atklājēja ķīniešu ekspedīcija. Pavisam to bija 176 gabali. Akmens diski bija klāti ar nepazīstamiem hieroglifiem, spirālveidīgi nākošiem no atveres diska centrā. Dažu disku tekstu pārtulkojis Pekinas universitātes profesors Tsums Umņū. Teksti vēstīja, ka apmēram pirms 12 000 gadu kalnos cietis katastrofu lidaparāts. Ķīnas varas iestādes tūdaļ aizliedza jebkādu tekstu publikāciju. Tālākais disku liktenis ir nezināms.
Ir saglabājušās vismaz divas disku fotogrāfijas, kuras 1974.gadā pagatavoja austriešu inženieris Vegerers Banpo muzejā Siaņā. Drīz pēc nofotografēšanas diski no muzeja aizvesti. Vēlāk noskaidrojās, ka fotografētas tomēr tikušas disku kopijas. 

-----------------------------------------------------------------------------------------

Atklāšana. 1937.-1938.gadā ķīniešu zinātnieka un Pekinas universitātes profesora Ču Puteja (Chi Pu Tei, 齊福泰) vadītā arheoloģiskā ekspedīcija (viņa studenti) Baijankaraulas (Bayan Kara Ula) kalnos (Cinhajas (Qinghai) province uz Tibetas un Ķīnas robežas) uzgāja daudzas alas. Tās bija izvietotas stāvā klinšu sienā, bija tajā izcirstas kā bišu kāres. Alas bija klints masīvā mākslīgi izveidota tuneļu sistēma ar pazemes telpām, kas kalpoja kā uzglabāšanas vietas. Alu sienas gludas un izskatās veidotas ar liela karstuma palīdzību.
Izpētot alas, tajās zinātnieki atrada neparastus skeletus (minēts arī, ka tie bijuši mumificēti ķermeņi!) ar nesamērīgi lielām galvām, neparasti tievām ekstremitātēm un kusliem ķermeņiem. Ekspedīcijas saastāvā esot bijis antropologs, kas noteicis, ka uzietie ķermeņi nekādi nelīdzinās tibetiešiem vai ķīniešiem vai jebkurai iespējamai šai reģionā dzīvojošai tautībai. Katrā alā esot bijis pa vienam apbedījumam, bet pavisam tādu tika uzieti 716 (citur teikts, ka 167) gabali. Radību garums bija ap 1,30 m (citur teikts, ka augums nev bijis lielāks par 1,15 m).
Apbedījumos nebija nekādu uzrakstu, taču to vietā šeit uzgāja arī simtiem akmens disku 30 cm diametrā (katram apbedītajam pie kājām pa vienam diskam - tātad veseli 716 diski), kas tagad tiek saukti par "Dropu akmeņiem" (Dropa Stones).
Kad pienāca laiks atgriezties, ekspedīcija līdzi paņēmusi kādu desmitu šo disku.

Robina Evansa ekspedīcija. Tā 1947.gadā britu zinātnieka Dr.Karila Robina Evansa (Karyl Robin-Evans) ekspedīcija šai pašā rajonā uzgāja ļoti maza auguma ļaužu grupu, kas paši sevi sauca par dropām.
Ekspedīcijas laikā Evanss Lhasā sastapa 14.dalailamu. Vēlāk viņu apzaga paša tibetiešu šerpas-nesēji. Tie baidījās no apmeklējamā apgabala, jo tajā dzīvojuši savādi iedzīvotāji. Pa ceļam Evansam pat izdevies ko apgūt no dropu valodas. Ar lielām grūtībām Evanss sasniedza "mīklaino Dropu zemi" un atradis tur dažus simtus ļoti maza auguma iedzīvotājus.
Pētnieks pie dropām dzīvojis pusgadu un mācījies to valodu, vēsturi un tradīcijas. Dropu tradīciju turētājs Lurgan-La pastāstījis britam, ka viņu senči divreiz atlidojuši no vienas no Sīriusa zvaigžņu sistēmas planētām. Pirmo reizi tas bijis 20 000 gadu atpakaļ. Otro reizi tas bijis 1014.gadā, kad viņu gaisa kuģis ietriecies kalnā un ticis sabojāts. Daudzi no Atnācējiem gājuši bojā, bet izdzīvojušie adaptējās dzīvei uz Zemes, jo vairs nespējuši to pamest.
Evanss nofotografējis divus dropu vadoņus - Hueypah-La (120 cm garš) un Veez-La (1 m garš).
Ilgus gadus Evansa apgalvojumi tika uzskatīti par neticamiem, taču 1965.gadā nāca jaunas ziņas.
No šī paša brita Evansa nāca ziņa arī par to, ka tādu neparastu disku viņam rādījis poļu ceļotājs Sergejs Lolladovs. Polis šo disku uzgājis Massori (Indijas ziemeļos). Domājams, ka disks piederējis kādai vietējai dropu ciltij un ticis izmantots reliģiskos rituālos. Pēc Evansa vārdiem disks bijis 23 cm diametrā un 5 cm biezumā. Kad disku svēruši, tad noticis kaut kas pavisam negaidīts. Svari bijuši savienoti ar pašrakstītāju, kas veselu diennakti esot rakstījis mainīgu līkni. Respektīvi, disks pats kļuva te vieglāks, te smagāks!
Roberta Evansa ekspedīcijas atskaite "Saules dievi trimdā" (Sungods in Exile) klajā nāca tikai 4 gadus pēc autora nāves - 1978.gadā. Izdevējs - Deivids Agamons (David Agamon).

Gulongas ciems. 1965.gadā presē parādījās ziņas, ka nomaļā Ķīnas ciemā Gulongā tika atrasti vairāki punduri augumā no 63–95 cm.

Baijan Kara Ulas diski. Diskus uzgāja 1937.–38.gados dropu atklājēja ķīniešu ekspedīcija. Pavisam to bija 176 (citur - 716!) gabali: to diametrs ap 30 cm un 8 mm biezumā.
Diskus ap 1958.gadu (minēts arī 1962.gads) pētīja zinātnieks no Pekinas universitātes - Dr.Tsums Uņjū (Tsum Um Nui), kas disku tekstu atšifrēšanai esot veltījis 20 gadu. Pētnieki atzīmē, ka šī ķīniešu pētnieka vārds nav visai ticams: tas ir fiktīvs jebšu arī japāņu vārds, kas rakstīts ķīniešu valodā (zilbe um filoloģiski japāņu valodā neesot iespējama).
Akmens diski bija klāti ar smalkiem un nepazīstamiem (citur teikts, ka uz dažiem bijuši senķīniešu hieroglifiskie uzraksti!) hieroglifiem, spirālveidīgi izejošiem no atveres diska centrā. Daļa no zīmēm bija jau izdzisušas. Pētnieks esot spējis dažus no tekstiem iztulkot. Ķīniešu zinātnieka un tā kolēģu izdotā grāmata par diskiem bija tik šokējoša, ka Pekinas Zinātņu akadēmija aizliedza jebkādas publikācijas par tēmu. Zinātniekam pašam bija jāpierāda, ka viņš vispār ir pie psihiskas veselības. Tad sadusmotais Tsums Uņjū emigrēja uz Japānu un tur nomira 1964.gadā nezināmos apstākļos.
Tālākais disku liktenis ir nezināms, jo karš ar Japānu, pilsoņu karš un hunveibinu rīkotie grautiņi muzejos 60.gadu "kultūras revolūcijas" laikos padarīja savu - ne diski, nedz arī ekspedīcijas atskaite vairs nebija atrodama. Atskaitē bija precīzi norādīta apbedījumu vieta. Zinātne tukšiem apgalvojumiem netic, tādēļ viss šis notikums tika uztverts par skaistu pasaku. Bez tam nebija arī pārliecības par pašas ekspedīcijas notikšanu vispār - kur gan bardaka izmocītajā Ķīnā būtu radusies interese un līdzekļi tādas ekspedīcijas organizēšanai?
Kaut kādi ķīmiskie disku pētījumi arī esot notikuši - to laikā konstatēta palielināta kobalta un vēl kaut kāda metāla klātbūtne(!) tajos. Neizprotamas dabas vibrācijas tajos fiksētas ar oscilogrāfa palīdzību. Izteikta doma, ka diski ir elektriski uzlādējami, vai arī kalpojuši par elektrības vadītājiem.

Tekstu saturs. Teksti vēstīja, ka apmēram pirms 12 000 gadu kalnos cietis katastrofu lidaparāts, ko vadījuši kādas būtnes - dropa. Vēl bijusi runa arī par citu būtņu grupu - kham. Nedz viena nedz otra vēsturniekiem nav pazīstama. Kham bijuši vietējie mežoņi, kas baidījušies no Atnācējiem, kurus iesaukuši par "dropām," un nogalinājuši lielāko to daļu. Taču ar laiku pie tiem pieraduši un spējuši sadzīvot, bet palīdzēt dropām atgriezties dzimtenē, protams, ka nav varējuši. Tad dropas samierinājušies un mēģinājušies pielāgoties dzīvei uz Zemes, arī mežoņiem sniedzot kādas zināšanas.
Tulkojumā gan teikts, ka dropas no mākoņiem laidušies lejā lielā skaitā un khamu mežoņi 10 reizes slēpušies alās līdz pat saullēktam. Vispār dropas šais kalnos bija nolaidušies daudzkārt un dažreiz viņu vizītes vietējiem nemaz nav bijušas patīkamas (!?).

1974.gadā austriešu inženieris Ernests Vegerers nofotogtafēja divus tādus diskus Siaņas Banpo muzejā Ķīnā. Drīz pēc nofotografēšanas diski no muzeja aizvesti. Vēlāk noskaidrojās, ka fotografētas tomēr tikušas disku kopijas.
Patlaban tiek izteikta doma, ka šie diski tomēr ir cilvēku roku darbs. Tādi tikuši atrasti tūkstošiem pa visu Ķīnu, it īpaši tās dienvidu provincēs. Šo uzieto disku izmēri variē no dažām collām līdz vairākām pēdām. Parasti gatavoti no nefrīta, ar apaļu vai četrstūrainu caurumu vidū, līdzīgi iespējamajiem aprakstītajiem Dropu diskiem.
Vairums uzieto disku tiek datēti ar neolīta laiku ap 3000.g.pmē., taču ir arī no Šangu dinastijas. Diskiem pēc Šangu perioda jau raksturīgi vairāk ornamenti, arī gravēti pūķi, čūskas vai dažkārt zivis. Vairums no neolīta laika diskiem uzieti apbedījumos pie apglabātajiem, tādēļ izteikta hipotēze par to lomu sasaitē ar garu pasauli. Taču oficiāli patreiz nav uzieti diski ar hieroglifu uzrakstiem, kā tas varētu būt Dropu disku gadījumā.

Ernesta Vegerera pētījumi. 1974.gadā austriešu inženieris Ernests Vegerers (Ernst Vegerer) strādāja Ķīnā pēc līguma un bija pazīstams ar dropu disku tulkojumu. Viņš nofotografēja divus diskus, pēc izskata līdzīgus aprakstītajiem dropu diskiem, Siaņas Banpo muzejā. Viņš apgalvo, ka disku centrā bijušas atveres un no tām spirālveidā izejoša grope ar hieroglifiskiem uzrakstiem (citur teikts, ka hieroglifisko uzrakstu nav bijis, bet bijuši kādi "kosmiski" zīmējumi, drīzāk hieroglifi bija, bet jau stipri sadēdējuši). Muzeja darbinieki nevarēja neko tuvāk paskaidrot par šiem artefaktiem raksturojot tos kā "nesvarīgus kulta priekšmetus." Austrietim izdevās pierunāt atļaut paturēt vienu no diskiem rokā. Tā svars bijs ap 1 kg, bet diametrs - 1 pēda.
Fotogrāfijās nav redzami ne hieroglifi, ne zīmējumi, ne arī spirāliskā rieva, jo zibspuldze tādus sīkumus neļāva atainot.
1994.gadā muzeju apmeklēja profesors Hartvigs Hausdorfs un Pīters Krassa, bet disku tur vairs nebija. Esošais muzeja direktors Vanga Zijuna (Wang Zhijun) paskaidroja, ka dažas dienas pēc austrieša vizītes 1974.gadā muzeja direktore sieviete tika atlaista no darba bez kādiem jel paskaidrojumiem un pagaisa bez pēdām. Tālāk direktors Zijuns uzvedies dīvaini. Iesākumā viņš pavēstīja, ka abi diski no ekspozīcijas izņemti un tos neviens vairs nav redzējis. Pēc tam viņš interesentus uzaicināja uz citu ēku, kur bija šo pašu disku palielinātas māla kopijas ar uzrakstiem - "Kulta priekšmeti." Jautāts, kur patlaban atrodas diski, direktors atbilēja: "Jūs interesējošie eksponāti neeksistē, un, tiekot atzīti par svešiem šai ekspozīcijai, tie tika pārvietoti." Tātad pārvietotas tikušas neeksistējošas lietas! Jauki. Ķīnas komunistu režīms nevēlas atklāt pasaulei dropu disku noslēpumu.
Tomēr neatlaidīgie viesi muzeja bibliotēkā uzgāja kādu arheoloģijas grāmatu, kurā bija publicēts diska attēls šķērsgriezumā. Tajā bija labi redzams piepaceltais diska viducis - tieši tā kā to aprakstīja Vegerers.
Vēl parādījās tāda ziņa, ka austrieša fotografētie diski tomēr bijuši kopijas.

Citi ziņojumi par Dropām un to diskiem.
Ceļotāja Sera Džona Mandevila 1322.gada ziņojums. "Upe (Dalajas upe) iet cauri pigmeju zemei, where that the folk be of little stature, that be but three span long (70 cm gari), and they be right fair and gentle, after their quantities, both the men and the women. And they marry them when they be half year of age and get children. And they live not but six year or seven at the most; and he that liveth eight year, men hold him there right passing old."
1911.gadā. Eksistē kaut kādi ziņojumi no šā gada par tikšanos/ām ar ārkārtīgi maza auguma cilvēkiem Tibetā un apkārtesošajā Centrālāzijā.
Otrais pasaules karš. Kāds austrālietis šai lakā saticis cilti Tibetā, kas bijusi ārkārtīgi maza auguma - krietni mazāki par Āfrikas pigmejiem.
1995.gadā Sičuaņas provncē Centrālķīnā (austrumos no Baijankaraulas kalniem) tika uziets liliputu ciems. Ap 120 īpatņu bija augumā no 65-115 cm augumā. Naturālās saimniecības dzīvesveids viduslaiku līmenī. Tika izteikta doma, ka to mazo augumu ir izraisījis liels dzīvsudraba saturs augsnē. In They were unfamiliar with any modern technology. Ķīnas varas iestādes neatzīst "rūķu ciema" eksistenci. Ciems ir ārzemniekiem slēgts. Tā atrašanās vieta ir vairākus simtus kilometru uz austrumiem no Baijankaraulas kalniem. Gandrīz near the east spur, tur, kur satiekas Qinghai un Sičuaņas provinces.

Jaunākās ziņas. Dīvainus diskus atrada Czjansi provinces Huangu ciemā 2009.gada oktobrī, attīrot laukumu ogļu šahtai. Diski bija no akmens un skaitā veseli 10. Katra tāda apkārtmērs bija ap 3 m, svars - 400 kg. Uz tiem bijuši redzami nepazīstami hieroglifi.

В последующие годы исследователи обнаружили в одной из пещер наскальные рисунки с изображением Луны, Земли, Солнца и неизвестных звезд, соединенных между собой пунктирами. Среди многочисленных точек, обозначающих различные небесные тела, есть небольшая группа, напоминающая строение звездной системы Сириуса, обнаруженной астрономами лишь в XIX веке! Возраст рисунков, равно как и самой пещеры, оценивается в 10 тысяч лет. На момент ее обнаружения археологами в окрестностях все еще проживало полудикое племя дропа. Его представители показались ученым довольно странными: их рост едва достигал 130 сантиметров, и они не являлись ни китайцами, ни тибетцами. Эксперты так и не смогли определить, от представителей какой расы произошли дропа. Наиболее удивительной их характеристикой является не имеющая аналогов низкорослость: рост взрослого человека не превышает одного метра. Возможно, это и есть те самые дропа, предки которых спустились со звезд. Сообщение Робина-Эванса могло показаться малоправдоподобным, если бы в ноябре 1995 года агентство «Ассошиэйтед Пресс» не проинформировало об обнаруженном к востоку от гор Байан-Кара-Ула племени карликовых людей, самый высокий из которых имел рост 116 сантиметров. Племя состояло из 120 представителей, утверждающих, что они пришли из-за гор. Многие исследователи загадки каменных дисков сочли тогда это племя потомками инопланетян с разбившегося 12000 лет назад корабля. Впрочем, в 1997 году китайские этнологи объявили причиной необычного облика потомков воздействием повышенной концентрации ртути в местных источниках…

…И еще одна, последняя зацепка заставляет энтузиастов продолжать исследование. В пещерах, где некогда покоились скелеты низкорослых существ, остались вырезанные на стенах рисунки звезд, Солнца, Земли и Луны. От одной звезды, обходя плавным изгибом Солнце, тянется цепочка точек размером с горошину. Словом, противоположным концом цепочка упирается в Землю, отмечая конечный пункт траектории межзвездного перелета. Как бы то ни было, история с тайнами сенсационных текстов на каменных дисках, и сегодня столь тщательно скрываемая китайскими властями, все еще ждет своей разгадки…

Critics have largely rejected the above claims, arguing they are a combination of hoax and urban legend. For example, writer David Richie notes that the Dropa tales intrigued Gordon Chreighton, a Fellow of the Royal Anthropological Society and Royal Geographical Society. Upon investigation, Chreighton judged the sensational Dropa-Extraterrestrial allegations to be "groundless," and detailed his findings in an article for Flying Saucer Review.

No traceable, credible evidence for the reality of the Dropa stones exists or can be proven to have existed in the past. Proponents of the story claim that this is the result of social disruption caused by the Chinese Cultural Revolution and of a conspiratorial coverup by Chinese authorities. However this story goes well beyond China. Its opponents claim it is long proven to be a forgery by Erich von Däniken.

Below is a detailed rebuttal of most sensationalistic Extraterrestrial/Dropa claims:

The discovery.
There are no mentions of `Tsum Um Nui` (Chinese:楚聞明) anywhere; as he is supposed to have fled China and died in Japan in the 1960s; this cannot be negated by Cultural Revolution - Communist cover up theory. Also, there is no mention of the 1938 archaeological expedition to the Bayan Kara Ula range. No "Peking Academy of Pre-History" ever existed.

Early Sources.
The earliest mention of the story is in Erich von Däniken`s infamous 1968 book, Chariots of the Gods. The book has been widely criticized as unreliable; in fact, the vast majority of names and sources appearing in the book cannot be corroborated, and no existence of the following Soviet or Chinese scholars can be found anywhere outside this story:
Chu Pu Tei
Tsum Um Nui
Ernst Wegener
Vyatcheslav Saitzev
Sergei Lolladoff
Most tellingly, Däniken gives his main source for the story as a Soviet science fiction writer Alexander Kazantsev; however Kazantsev himself disagrees with Däniken`s account and says that it was Däniken who told him the story, not the other way around.

Later Sources.
The 1978 book Sungods in Exile "edited" by David Agamon, appeared to lend support to the story of the Dropa, but Agamon admitted in the magazine Fortean Times in 1988 that the book was fiction, and that its alleged author, a British researcher named Dr. Karyl Robin-Evans, was imaginary. Some websites claim to show a photo of Dr Robin-Evans with the Dalai Lama. A frail, old man assisted by the current Dalai Lama, the photograph is quite recent and can not be Dr Robin-Evans - who supposedly died in 1978, according to Hartwig Hausdorf.

Translation.
There is absolutely no precedent for a completely unknown language being successfully deciphered. All lost ancient languages have been rediscovered only because they survived in forms familiar to scientists. Even in such cases, deciphering and understanding these older language forms and their scripts has usually taken decades for multiple teams of highly competent linguists, and details of their findings are constantly being reexamined and updated.

Many ancient scripts (notably Linear A from the island of Crete and Rongorongo from Easter Island), have defied deciphering precisely because they cannot be linked to any known language. Given these facts, there would be even greater difficulties in translating a truly extraterrestrial language. It is therefore highly unlikely that a single Chinese scholar with no reported background in linguistics could single-handedly decipher an alien script or language in his spare time.

The Disks.
All that exists of the supposed alien disks are several wide-angle photographs. The disks photographed, firstly, do not match the described "30 cm disks"; the disks photographed are very large. Secondly, the photos show none of the supposed deep grooves. Finally, absolutely no photos, descriptions, analyses or any other evidence of the actual `alien script` appear anywhere at all.

The Evidence.
The disks were supposedly stored in several museums in China. None of these museums report any traces of these disks, nor can any be found of those supposedly sent to USSR for analysis.

The Dropa Tribe.
While reported to be a tribe of feeble dwarfs, in actuality the Dropas are nomadic herders who inhabit most of the northern Tibetan Plateau. The Ham are also inhabitants of Tibet, and traditionally have supplied Tibet`s warriors: many of the 13th Dalai Lama`s bodyguards during his escape from the Chinese invasion were Ham Tibetans.

The word "Dropa", according to Creighton, describes the nomadic residents of Tibetan highlands, and can be roughly translated as "solitude" or "isolated". Furthermore, Creighton described the Dropa as bearing no resemblance to "troglodytes", or as stunted; on the contrary, they tend to be rather large and sturdy, befitting their occupation as herders. (Richie, 95-9