Aliens

Dobās Zemes teorija

Dīvaina ezotēriskas ievirzes teorija par to, ka Zemes iekšienē ir vesela pasaule. Tur ir sava Saule, savas debesis, bet mēs apkārt kā garoza. Tā ir dievišķa pasaule, tur nav nekā negatīva, visi iedzīvotāji ir gandrīz vai jogas līmenī. Viņi ir pilnīgi perfekti un hermētiski noslēgušies no virszemes. Tur iekšā netiek neviens, kas nav sasniedzis absolūti pilnīgu garīgu tīrību. Viņi runā dažādās valodās, bet saprotās no sirds uz sirdi, telepātiski. Pašreiz viņi ir ieinteresēti dot cilvēkiem zināšanas – tehniskās un garīgās, kas cilvēkus attīra un transformē.
Dažādos laikos atradušies cilvēki, kas šo teoriju uztvēruši nopietni, devušies pat ekspedīcijās, kas tomēr ne pie kā jēdzīga nav novedušas.

Savu artavu šīs teorijas noturībai sniedz NLO novērojumu liecības par to kā NLO burtiski "ienirst" Zemes virsmā bez jebkādas pretestības. Ufologi līdz ar to izteikuši versiju, ka Zemes iekšienē var atrasties NLO bāze. 

-------------------------------------------------------------

Zemes iekšienē ir vesela pasaule. Viņiem ir sava Saule, savas debesis, bet mēs apkārt kā garoza. Tā ir dievišķa un augsti garīga pasaule, tur nav nekā negatīva, visi iedzīvotāji ir gandrīz vai jogas līmenī. Viņi ir pilnīgi perfekti un hermētiski noslēgušies no virszemes. Tur iekšā netiek neviens, kas nav sasniedzis absolūti pilnīgu garīgu tīrību. Viņi runā dažādās valodās, bet saprotās no sirds uz sirdi, telepātiski. Pašreiz viņi ir ieinteresēti dot cilvēkiem zināšanas – tehniskās un garīgās, kas cilvēkus attīra un transformē. 
„Bleķis!” – Jūs teiksiet. Tomēr šai teorijai bijis neticami daudz piekritēju, neskatoties uz to, ka tā ir pilnīgā pretrunā ar mūsdienu ģeologu datiem.
Palūkosim ko tuvāk par šo štelli!

Ģeologu viedoklis. Ģeologi, protams, šīm muļķībām netic, jo visiem taču zināms, ka zem Zemes garozas atrodas nokaitēta mantija. Un mantija aptver kodolu, kas sastāv no ārējā un iekšējā kodola(es stipri vienkāršoti izklāstu vispārpieņemto Zemes uzbūvi). 
Pat piekrītot, ka galvenā virziena ģeologiem ir taisnība, tomēr nevar izslēgt varbūtību, ka Zemes garozā vai mantijā ir apjoma ziņā ievērojami dobumi. Daudzi no tiem piepildīti ar ūdeni, pazemē tek īstas upes, šur tur dzīles esot ezeri un pat nelielas jūras. Daudzi pētnieki runa par garām un milzīgām alu sistēmām, kas savieno zem zemes tālus reģionus. Šie dobumi var būt ne tikai dabiski radušies, bet arī mākslīgi radīti.

Mīti un leģendas.
Senā Mezopotāmija. Senie šumeri ticēja, ka Zemes iekšienē atrodas milzīga apakšzemes telpa Kuru, kuru apdzīvo mirušo dvēseles. Episkais varonis Gilgamešs esot nokāpis krēslainajās pazemes dzīlēs un nokļuvis citā pasaulē.
Seno ēģiptiešu. Seno ēģiptiešu „Mirušo grāmatā” stāstīts par Amenti zemi, reizēm tā saukta par Duatu. Tur cilvēks nokļuva pēc nāves, pirms tam stājoties Ozīrisa tiesas priekšā.
Senā Izraēla. Jūdaisma reliģijā un mitoloģija pazemes valstība tiek saukta par Šeolu. Jūdaisma priekšstati par Šeolu gan ir neskaidri un izplūduši. 
Senā Grieķija. Jau senajā Grieķijā bija cilvēki, kas ticēja, ka Zeme iekšpusē ir doba. Daži no vulkāniem ir ieeja vietas pazemes valstībā Hadesā. Grieķu mitoloģijā ir stāstīts arī par varoņu ceļojumiem uz pazemes valstību (Tēzejs, Peiritorijs, Hērakls, Orfejs u.c.).
Senā Indija. Senindiešu eposs "Mahābharata": "Ina, mēs dodamies uz pazemes mājokļiem... brīnumaini bija pazemes mājokļi... Telpa, no kuras sienām nāca noslēpumaina gaisma, vidū stāvēja četri bluķi no caurspīdīga akmens un, kad es tiem dziļā godbijībā tuvojos, es tur varēju saskatīt četras noslēpumainas būtnes. Četri dzīvi mirušie! Četri gulošie cilvēki, trīs vīrieši un viena sieviete, viņi gulēja šķīdumā, kas tos apklāja līdz krūtīm. Viņi bija līdzīgi cilvēkiem visos sīkumos, izņemot tikai to, ka rokām un kājām viņiem bija seši pirksti šiem gulošajiem dieviem."
Senā Japāna. Saskaņā ar japāņu mitoloģiju zem japāņu salām zemes iekšpusē dzīvo Drakons, kurš izraisa zemestrīces. Iespējams gan, šis nu nav tas raksturīgākais "dobās zemes" folkloras piemērs.
Centrālāzija. Turfanas apgabalā var dzirdēt nostātus par kādu ticīgu cilti, kuru vajājis tirāns. Cilts piederīgie, nevēlēdamies pakļauties tirāna patvaļai, paslēpušies kalnu alās. Nikolajs Rērihs raksta: „Ļaudis pat jautā, vai jūs nevēlaties apskatīt ieeju alā, pa kuru aizbēguši vajātie ticīgie.”
Kučara ir leģenda par tokharu valdnieku Počaru. Viņš, ienaidniekiem tuvojoties, pazudis ar visām savas valsts bagātībām, atstājot aiz sevis smiltis, akmeņus un drupas.
Nikolajs Rērihs raksta: „...es atcerējos, kā, šķērsojot Karakorumas pāreju, mans pavadonis, ladaks, man vaicāja: „Vai jūs zinat, kāpēc šeit ir tāds dīvains pakalns? Šeit, pazemes alās, paslēptas daudzas bagātības, un te dzīvo brīnišķīga ļaužu cilts, kas nevar paciest grēcīgo virszemi.””
Kāda budistu leģenda par Agarti apraksta otru pasauli, kas atrodoties zem Tibetas un Mongolijas. Tajā dzīvojot Zemes valdnieks ar svītu. Centrālāzijas tautu uzskati par pazemes valstību lielā mērā saskan ar priekšstatiem par Šambalu. 
Altaja Kalnu Uimonas ieleja - teiksmainā čudu cilts. Nikolajs Rērihs esejā „Pazemes iemītnieki” raksta: ”...Zīmīgi, ka vārdām čuds krievu valodā ir tāda paša cilme kā vārdam „brīnums.” Tāpēc varbūt varam secināt, ka čudi nozīmē „brīnumainā cilts.” Mans bārdainais pavadonis stāstīja, ka „reiz sensenos laikos šajā ielejā dzīvojusi varenā čudu cilts. Viņi pratuši atrast minerālus un izaudzēt bagātas ražas. Šie ļaudis bijuši ļoti miermīlīgi un čakli. Bet tad ieradies Baltais ķēniņš ar neskaitāmiem nežēlīgiem karapulkiem. Miermīlīgie un strādīgie čudi nespējuši turēties pretī iekarotāju uzbrukumiem un, nevēlēdamies zaudēt brīvību, kļuvuši par Balta ķēniņa dzimtļaudīm. Tajos laikos šai apvidū parādījies un ieaudzis baltais bērzs. Un, ka jau tas sen bija pareģots, čudi sapratuši, ka viņiem pienācis laiks aizceļot. Negribēdami dzīvot Baltā ķēniņa jūgā, Čudi aizgājuši pazemē. Tikai retumis varot dzirdēt, kā dievbijīgie ļaudis tur dzied; dažakārt pazemes tempļos skanot zvani. Bet reiz sitīs dižā stunda, kad cilvēce attīrīsies un čudu cilts atkal parādīsies visā savā diženumā.”
Budistu mīti. Saskaņā ar kaut kādām budistu grāmatām daudz tukstošu gadu atpakaļ sākušāszemes garozas svārstības, un daudzās teritorijās notikušas klimata izmaiņas.Tās rosināja senās ciltis pārvākties no aukstajām zonām. Viena no ciltīm tāda ceļojuma laikā apmēram 25 000 gadu atpakaļ, nonāca līdz vietai, ko mēs tagad saucam par Ziemeļpolu. Viņi visi gāja un gāja, kamēr pamanīja, ka saule vsu laiku viņiem karājas virs galvas, nekad nemaina savu novietojumu. Pēc kāda laika tie sapratuši, ka iegājuši zemes iekšienē.- tātad Zeme ir doba!

Fantasti par Dobās Zemes teoriju. 
Ludvigs Holbergs. Ievērojamais dāņu dzejnieks sarakstījis romānu „Ceļojums pazemē,” kas iznācis 1741.gadā. Romāna varonis Nilss Klims, Bergenas ķestera dēls, dabūjis zinātņu bakalaura grādu, atgriezās mājās. Viņš izdomāja izpētīt dzimtās zemes ievērojamākās vietas. Klima uzmanību piesaistījusi kāda ala, no kuras nāca tādas kā skaļas raudas. Viņš palūdza diviem zinātņu vīriem - astronomam un ģeogrāfam - paturēt virvi, bet pats apsējis to sev apkārt, nolaidās alā. Tikmēr divi zinātņu vīri uzsāka strīdu par to, kas atrodas Zemes centrā un tā aizrāvās, ka izlaida virvi no rokām un Klims krita lejup.

Samērā ilgi viņš lidoja melnā tumša, taču pamazām tumsa izgaisa, lai gan nebija redzama ne saule, ne kāds cits spīdeklis. Negaidīti Klimam uzklupa baismīgs grifs. Jaunais bakalaurs to satvēra aiz kakla un uzrausies tam mugurā, lēnām nolaidās uz kādas planētas, kas griezās tukšajā Zemes iekšienē. 
Planētu sauca Nazāra un tā bija tikai 200 vācu jūdžu apkārtmērā - apmērām 1500 kilometru. Uz planētas dzīvoja koki-cilvēki, kuriem nebija sakņu un, kuri pārvietojās ļoti lēni. Par pilsoņu sabiedrisko stāvokli varēja spriest pēc zaru skaita. Piemēram, karaļa sekretāram esot 12 zari un viņš raksta uzreiz 12 vēstules. Tiesa raksta viņš dikti gausi, paiet vairāki mēneši iekams atbild uz vienu jautājumu. Tas tāpēc, ka sekretārs domā ļoti gausi. Jo ilgāk domā sājā pazemes pasaulē, jo gudrāks skaitās. Nazāru apriņķo pavadonis Martīnija, kuru apdzīvo pērtiķi. 
Pēc daudziem piedzīvojumiem pazemes pasaulē Nilss Klims ar sprādzienu tika sviests pret akmeņainajām debesīm, nonāca vertikālā bezdibenī un tā atgriezās dzimtajā Bergenā, kur uzņēmās pieticīgo zvaniķa amata pienākumu pildīšanu.
Protams, dāņu dzejniekam fantastiskais romāns kalpoja tikai par ietērpu, kurā bija apslēpta satīra par tā laika sabiedrību. 
E.Bulvers-Litons. 1873.gadā Anglijā okultā ordeņa "Zelta rīausma" biedrs E.R.Bulvers-Litons uzrakstīja romānu "Nākošā rase," kurā attēlota pazemes pārcilvēku pasaule, kas kontrolē brīnumainu enerģiju vrilu un, kura gatavojas nomainīt bojā ejošo cilvēci. Romāna varonis kalnu inženieris visdziļākajā un attālākajā šahtā ierauga savādu gaismu. Inženieris nolaidies lejā un nonācis fantastiskā pazemes valstība. To veidojušas daudzas gigantiskas alas. Šās alas apdzīvo nepazīstama tauta. Pazemes cilvēki jau sen savā attīstībā apsteiguši virszemes cilvēkus un apguvuši Zemes apslēptos spēkus, no kuriem elektrība ir tikai niecīga daļiņa no enerģijas, kas apslēpta planētas dzīlēs. Šie cilvēki esot nākamības rase. Viņi izveidojuši vispilnīgāko sociālo iekārtu un visai drīz iznāks virszemē un iznīcinās vārgulīgo un pagrimušo cilvēci. Hitlers noteikti būs lasījis E.Bulvera-Litona romānu. 
Žils Verns. Žila Verna vārds komentārus neprasa. Droši vien daudzi ir lasījuši viņa darbus, piemēram, „Kapteiņa Granta bērni,” „Noslēpumu sala,” „Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā.” Pāris rindas "dobās Zemes" teorijai Žils Verns atvēlējis romānā „Kapteiņa Haterasa piedzīvojumi Ziemeļpolā.” 372.romāna lappusē lasāms: „...pie poliem Zemes virsmā atrodas milzīga plaisa, no kuras plūst ziemeļblāzmas un caur kuru var nokļūt Zemes iekšienē. Turklāt pieņēma, ka Zemes iekšienē atrodas vēl divas planētas - Plūtons un Prozerpīna - un ka gaiss tur lielā spiediena dēļ ir starojošs.”
Ne mazāk saistošs ir Žila Verna romāns „Ceļojums uz Zemes centru.” Tas stāsta par trakā Hamburgas profesora Oto Lidenbroka, viņa brāļadēla Aksela un pavadoņa Hansa ceļojumu uz Zemes centru. Zemes centrā zinātnieks nokļūst caur Snēfela vulkāna krāteri, kas atrodas Islandē. Pēc nedēļām ilga, grūtību pilna ceļa profesors ar saviem pavadoņiem attopas, pazemes saules atspīdēts, pazemes okeāna krastā.
Turpinājumā Žila Verna pazemes pasaules attēlojums. 
To veido alas, tik milzīgas, ka tajās var ietilpt veselas jūras ar krasta bangām, vētrām, paisumiem un bēgumiem, turpat atrodas izkusušas magmas ezeri ar apslēptiem iznīcības spēkiem. Elektriskais starojums šajā pasaulē aizvieto Saules gaismu, blāvi apspīdēdams pazemes pļavas, kur aug palseni ķērpji un nožēlojamas papardes. Pazemes pasauli apdzīvo baismīgi reptiļi, kas virs Zemes sen izmiruši. Pa šo alu liedagiem, pa apakšzemes eju labirintiem iet trīs drosmīgi cilvēki, kas nolaidušies vulkāna krāterī. Viņus vada vienīgi mīlestība uz zinātni, kvēlas zināšanu alkas. Virszemē trīs ceļotāji atgriežas caur Stromboli vulkāna krāteri izvirduma laikā. Nezin vai pats Žils Verns tam ticēja.
Edgars Alans Po. Par Zemes tukšo vidieni romānā „Artura Gordona Pima vēstījums” rakstījis arī amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po.
H.F.Lavkrafts. Amerikāņu šausmu meistara grāmatās var atrast visus apdzīvoto pazemju variantus - no mazām, raktām alām, ko radījuši neprāši "Žurkās sienās" un "Čārlza Dekstera Varda stāstā," līdz veselām pazemes pasaulēm, ko apspīd pašiem sava saule kā "Bezvārda pilsēta." Interesantu pazemes un antarktiskas civilizācijas tēmu savienojumu Lavkrafts veic garajā stāstā "Neprāta klintis," kurā jūtamas vēsmas no E.Po romāna par Artūru Gordonu Pimu. Šajā amerikāņu fantasta darbā aprakstīta cilvēku tikšanās ar pirms cilvēces saprātīgo amfībiju Veco civilizācijas mantojumu. Šie abinieki ir dzīvojuši Zemes galējo dienvidu kontinentā pirms miljoniem gadu. Kad kļuva vēsāks un sākās ledus laikmets, amfībijas pārcēlās milzīgajās pazemes alās ar siltu ūdeni, kuras atradās zem viņu pilsētām. Tur tad arī Vecos iznīcināja bioroboti šogoti, kurus paši Vecie kādreiz bija radījuši. 
Šausmu literatūras metrs vissīkākā veidā dobās Zemes tēmai pieskaras nelielajā garstāstā "Kurgāns," kuru viņš sarakstīja kopā ar S.Bišopu. Garstāsta darbība notiek Oklahomā, kur stāstnieks-arheologs ierodas, lai izpētītu uzbērtu pauguru - zudušas indiāņu civilizācijas paliekas. Kurgāna virsotnē zinātnieks atrod metāla cilindru ar spāņu konkistadora Panfilo de Zamakonas rokrakstu, kurā viņš apraksta pazemes pasauli Keinanu. Pretēji Bulvera-Litona idejām Lavkraftam dobās Zemes iemītnieki ir īsti sātani un izdzimteņi. Viņi baidās no virszemes un kontrolē visas ieejas Keinanā, pakāpeniski pārvēršoties spokos un dēmonos.
Senā rase - „Šavera mistērija.” Viens no polemiskākajiem stāstiem par Zemes iekšienes iemītniekiem ir tā sauktā „Šavera mistērija.” 1945.gadā žurnāls Amazing Stories Reja Palmera redakcijā publicēja rakstnieka un mākslinieka Ričarda Šavera (Richard Shaver) stāstu par viņa kontaktu ar gigantu rases, sauktas par seno rasi vai titāniem, pazemes civilizācijas pēctečiem, kas dzīvo alās zem zemes.
Šavers apgalvojis, ka senā augstākā aizvēstures rase mūsu aizvēsturiskajā pagātnē ieradās uz šās planētas no citas solāras sistēmas. Kādu laiku atnācēji dzīvoja virszemē, bet laikam ejot viņi saprata, ka mūsu saule izraisa priekšlaicīgu novecošanos. Tad atnācēji meklēja glābiņu apakšzemē, uzcēla milzīgus apakšzemes kompleksus, kur dzīvot. Galu galā viņi nolēma meklēt jaunu planētu, evakuējoties no Zemes un atstājot aiz sevis apakšzemes pilsētas, kuras turpmāk apdzīvoja mākslīgi radītas būtnes - ļaunie roboti Dero (detrimentalrobots) un labie roboti Tero (integratedrobots). Šavers apgalvojis, ka viņš kontaktējies ar Tero. 
Saskaņā ar Šavera teikto, Dero arvien vēl tur dzīvo, izmantojot fantastiskas mašīnas, kuras pametusi senā rase, lai kaitinātu/baidītu virszemē dzīvojošos. Šavers apraksta „balsis,” kas nāk no neizskaidrojama avota. Tūkstošiem lasītāju rakstīja vēstules, ka viņi, patiešām, dzirdējuši velnišķīgas/ļaunas balsis no Zemes iekšienes.

Pētījumi un ceļojumi. Ja vārdu „pētījumi” vispār šinī sakarā var lietot, tad tādi tomēr ir pat notikuši. Cilvēces janāko laiku vēsturē atradušies pietiekami daudzi, pat pazīstami un izglītoti, "dobās Zemes" teorijas piekritēji.
Atanasija Kirhera „Pazemes valstība” - XVII gadsimta jezuītu mūks Atanāsijs Kirhers aprakstīja dzīļu garus tādos terminos, kas ļoti sasaucas ar teoriju par pazemes valstību Agarti. 
Edmonds Halejs. Angļu astronoms, Grīničas Karaliskās observatorijas direktors Edmonds Halejs (viņā vārdā nosaukta viena no vēsturē visslavenākajām komētām) 1692.gadā rakstīja, ka Zeme ir aptuveni 1000 km biezs apvalks, ka tās iekšpusē ir Merkūra lieluma kodols, kas dod siltumu planētas iekšpusei. Pateicoties šiem faktoriem, tur ir izveidojusies sava dzīvnieku un augu pasaule. 
Slavenais angļu astronoms Ziemeļblāzmas rašanos skaidrojis tā: „pazemes” atmosfēra izlaužoties „virszemes” atmosfērā, sāk spīdēt. 
Olafa Jansena un Jensa Jansena ceļojums uz teiksmaino zemi viņpus ziemeļu vēja. 1829.gadā divi norvēģi Olafs un Jens, tēvs un dēls, maza laiviņā devās ceļā uz Ziemeļpolu. Viņu laiva iegāzās pazemē un viņi nokļuva brīnumainā pasaulē. Divus gadus viņi nodzīvoja pie cilvēkiem, kuri bija pārāki savā gudrībā, mīlestībā un varenībā par virszemē dzīvojošo cilvēci. Pazemes civilizācija bija ļoti attīstīta, savā starpā sazinājās telepātiski un pārvietojās ar milzu ātrumu diskveida lidaparātos. Pēc diviem gadiem abi norvēģi atgriezās virszemē Dienvidpola rajonā. Tēvs šo ceļojumu neizturēja, dzimtenē atgriezās tikai dēls, lai pastāstītu saviem tautiešiem par brīnišķīgo pasauli Zemes iekšienē un augsti attīstīto pazemes civilizāciju. 
Cilvēki Olafa stāstījumu par pazemes civilizāciju uztvēra kā slima cilvēka murgus un pētnieks tika ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā, kur pavadīja turpmākos 28 savas dzīves gadus (tā raksta Rasma Rozīte savā rakstā. (citā avotā minēts, ka Olafs Jansens pavadījis 24 gadus). 
Pēc izrakstīšanas no psihiatriskās slimnīcas Olafs aizbrauca uz Ameriku, kur sastapa amerikāni V.Džordžu Emersonu (1856.-1918.g.). Olafs viņam detalizēti izstāstīja par savu ceļojumu, par dzīvi pazemes pasaule. Kā pierādījumu viņš Emersonam rādījis savu dienasgrāmatu un ar roku zīmētas kartes. Rezultātā 1908.gadā Emersons izdeva grāmatu „Apraktais dievs”/”Apdūmotais dievs” (The Smoky God).
Sīmnesa ceļojums uz Zemes centru. 1818.gadā amerikāņu virsnieks Džons Klīvs Sims (saukts arī par Džonatans Klīvs Sīmness) politiķiem, amerikāņu kongresmeņiem, zinātnieku apvienībām un avīžu redakcijām iesniedza paziņojumu: „Es paziņoju visai pasaulei, ka Zeme ir doba un no iekšpuses apdzīvota. Tā sastāv no vairākām koncentrētām sfērām, kuras ir ievietotas viena otrā. Abos polos ir tuneļi, caur kuriem var iekļūt iekšā un izkļūt ārā. Es apņemos izpildīt šo uzdevumu un izpētīt Zemi no iekšpuses, ja pasaule man palīdzēs. Džonatans Klīvs Sīmness.”
Amerikāņu virsnieks, apzinoties, ka viņu šā paziņojuma sakarā var uzskatīt par nepieskaitāmu, savam rakstītajām pievienoja liecinieku apstiprinātas liecības, kā arī ārstu ekspertu izziņu, ka viņam ar galvu viss kārtībā. Reakcija uz viņa paziņojumu bija izsmiekls.
1823.gadā amerikāņu kapteinis Džonss Sīmss savu teoriju par "dobo Zemi" iesniedza ASV kongresam: „Mūsu zemes iekšpusē atrodas bagāta, silta zeme ar brangiem augļiem un dzīvniekiem, varbūt arī cilvēkiem.”
Lai atklātu šo zemi, Sīmness vēlējās doties uz Ziemeļpolu, jeb „Sīmnesa caurumu” – kā viņš to nosauca. Pa to viņš grasījās iekļūt Zemes iekšpusē un izpētīt to.Galu galā amerikāņu senators Ričards M. Džonsons kongresam iesniedza kongresam pieprasījumu piešķirt finansējumu ekspedīcijai uz Zemes iekšieni. Kongress viņa plānu atbalstīja, kuģniecības un finansu ministri izdeva rīkojumus sagatavot un aprīkot 3 kuģus speciāli šim pasākumam. Taču prezidents Endrū Džeksons pasākumam uzlika veto.
Ar to arī virsnieka panākumi beidzas. Noguris no nemitīgas cīņas ar varas iestādēm un tā arī nesagaidījis kādu bagātu sponsoru, Džons K.Sims 1829.gadā šķīrās no šīs pasaules un devās uz labākiem medību laukiem.
Amerikāņu virsnieka Dž.K.Sima modelis kopumā bija līdzīgs britu astronoma Edmonta Haleja „Dobās Zemes” modelim. L.Spregs de Kamps un V.Lejs grāmatā "No Atlantīdas līdz Eldorado" to apraksta tā: "Simss sprieda, ka mūsu dobajā pasaulē vidū tukši ir kauli, mati, augu stiebri utt. Tāpēc dobas ir arī planētas, arī Zeme, piemēram, sastāvot no piecām sfērām, kas atrodas viena otrā, un visām ir plašas atveres polos, caur kuriem katras sfēras iemītnieki varot ceļot no vienas uz otru, tāpat kā skudras, kas rāpo pa porcelāna krūzītes ārpusi un pēc tam pa iekšpusi."
Leonhards Eilers. 18.gadsimtā šveiciešu matemātiķis, fiziķis un astronoms Leonhards Eilers rakstīja par planētas tukšo vidu ar sauli centrā, kura „kādai augsti attīstītai pazemes civilizācijai dod gaismu un siltumu.”
Viljams Rīds. V.Rīds, rūpīgi izpētīja Arktikas un Antarktīdas pētnieku pierakstus, kuros ziņots par anomālām parādībām, kas novērotas ekspedīcijās (piemēram, atklāta jūra un siltas zemes polāros rajonos). Rezultātā, 1906.gadā, grāmatā "Poli-spoki" Rīds raksta, ka polārpētnieki ir saskārušies ar šīm neparastajām parādībām, tāpēc, ka paši nezinot, ir nonākuši dobās Zemes iekšpusē.
B.Gardners. 20.gadsimta sākumā arī amerikāņu maršals B.Gardners deklarēja, ka tukšo Zemes vidu apspīd saule, kuras diametrs ir 900 km. Ziemeļblāzma neesot nekas cits kā šās saules gaisma, kas izlauzusies cauri polārajiem caurumiem. Dobās Zemes iedzīvotāji esot ar ļoti augstu attīstības līmeni. 
Profesors Vladimirs Obručevs. Krievu akadēmiķis, ģeologs profesors Vladimirs Obručevs savas hipotēzes par Saņņikova „caurspīdīgo” Zemi un pazemes pasauli Plūtoniju ietērpā fantastiska romāna formā. V.Obručevs savā romānā "Plutonija" (tulkots arī latviski) attēloja gan nezināmu salu Arktikā, gan pazemi, ko apdzīvoja mamuti un dinozauri. Rakstnieks jau sākumā savu grāmatu iecerēja kā zinātniski-populāru, kas viegli stāstītu par paleontoloģiju. Tāpēc arī izmirušie dzīvnieki viņam ir izvietoti pa pazemi disciplinēti, pēc periodiem un bioloģijas rokasgrāmatām. Patiesībā jau Obručevs piedāvā tīri loģisku Plutonijas rašanās vēsturi un apdzīvošanas gaitu: Zemes garozu caursitusī komēta radīja spraugu, caur kuru vispirms iekļuva dinozauri, pēc tam vēlāk dzīvojušie zīdītāji un visbeidzot pirmatnējie cilvēki. No šejienes arī apbrīnojamā, pēc 1920-to gadu bioloģijas mācību grāmatu zinībām augu un dzīvnieku pasaules grupu izplatība pazemes pasaulē.
Laikam Obručeva hipotēze lika aizdomāties ne tikai fantastikas cienītājiem. Pētnieks V.Krevslavskis pauda uzskatu, ka PSRS polāro pētījumu aktivitātes 20.gadsimta 30. un 40.gados skaidrojamas ar valdības interesi pārbaudīt Obručeva hipotēzi.
Osendovskis. 20.gadsimta 20-tajos gados krievu pētnieks Fērdinands Osendovskis apceļoja Mongolijas un Centrālāzijas plašumus. Par saviem ceļojumiem un pieredzi Osendovskis uzrakstīja grāmatu „Dzīvnieki, cilvēki un dievi” (Beasts, Men and Gods), kas pirmo reizi izdota angļu valodā 1922.gadā. Šajā darbā Osendovskis apkopojis dažādas leģendas, tostarp leģendas par pazemes ķēniņvalsti, kuru veido vairākas sfēras Zemes iekšienē. Šī ķēniņvalsts Āzijas budistu lamām bija zināma kā Agharta. Interesanti, ka Osendovskis bija informēts, ka ieeja šajā pazemes pasaulē bija ala, uz kuras tā arī bija rakstīts: „Šie ir vārti uz Agharti.”
Nikolajs Rērihs. Krievu gleznotājs un pētnieks Nikolajs Rērihs, komentējot šo neparasto tematu, savā grāmatā "Uguns mājoklis" (Abode of Light) raksta: „Starp neskaitāmām leģendām un dažādu zemju pasakām ir atrodami stāsti par zudušu cilti vai apakšzemes iemītniekiem. Plašos un dažādos virzienos, tautas ir minējušas identiskus faktus. Bet savstarpēji saistot tos, jūs redzat, ka tas ir nekas cits kā nodaļas no viena stāsta. Pirmajā reizē tas šķiet neiespējami, ka varētu eksistēt jebkāds sakars starp šiem aprautajiem čukstiem, bet vēlāk jūs sākat saskatīt īpašu atbilstību šajās tautu leģendās, kuras pat nezina cita citas vārdu. Jūs atpazīstat tādu pašu radniecību Tibetas folklorā, Mongolijas, Ķīnas, Turkestānas, Kašmiras, Persijas, Altajas, Sibīrijas, Urālu, Kaukāza, Krievijas stepju, Lietuvas, Polijas, Ungārijas, Francijas, Vācijas...”
Vēl N.Rērihs raksta (grāmata „Šambala”): „Himalaju priekškalnēs ir daudz alu, stāsta, ka no šīm alām pazemes ejas vedot tālu zem Kinčendžangas. Daži pat redzējuši akmens durvis, kas ne reizi nav tikušas atvērtas, jo vēl nav pienācis laiks. Dziļas ejas ved uz Brīnišķīgo ieleju.”
Admirāļa un polārā lidotāja Ričarda Bērda ceļojumi pazemes pasaulē. Amerikāņu lidotājs, polārpētnieks un admirālis Ričards Bērds (1888.-1957.g.) 1926.gadā veica lidojumu virs Ziemeļpola, bet 1929.gadā veica savu leģendāro lidojumu pāri Dienvidpolam. 1929.gada 29.novembrī, lidojot virs Dienvidpola, Bērds pārraidīja savādu radioziņojumu. Šo ziņojumu radiofonā dzirdēja tūkstošiem amerikāņu. Amerikāņu lidotājs ziņojis, ka viņš lidojuma laikā, iznirstot no biezas miglas, pēkšņi atradies virs no ledus brīvas teritorijas, uz kuras no augšas varēja redzēt ezerus, augu valsti un mamutiem un bifeļiem līdzīgus dzīvniekus. Šo dzīvnieku tuvumā Bērds redzējis cilvēkus.
Jā arī šajā radioziņojumā bija šādas neticamas epizodes, tad tās noteikti tika izgrieztas no radioierakstiem. Vēl 20.gadsimta 90-tajos gados bijuši sastopami cilvēki, kuri itin labi atminējušies Bērda aprakstus par zemi bez ledus pie Dienvidpola.
Bijusī tiesu reportiere Emīlija Ingrema 20.gadsimta 70.gados spēja diezgan skaidri un precīzi pēc atmiņas rekonstruēt radiopārraides saturu. Te būs Emīlijas Ingremas stāstījums (Hārtvigs Hausdorfs „Gadsimta mīklas un neparastās parādības”): „Savulaik mēs dzīvojam Bostonā. Neilgi pirms tam mans tēvs bija nopircis jaunu radioaparātu, kam bija gan skaļrunis, gan klausāmas austiņas. Tas bija pieslēgts tīklam un tam bija jaudīga antena...
Mana māte ļoti gribēja noklausīties pārraidi par Bērda lidojumu. Bija paziņots, ka viņš lidošot pāri Dienvidpolam (Vai tomēr Ziemeļpolam?) pie septiņdesmitā platuma grāda un ka viņa radioziņojumi būs dzirdami tiešraidē. Mēs uzmeklējām Bostonas raidstaciju un pa skaļruni noklausījāmies pārraidi. Vispirms bija dzirdami tikai traucējumi, tad sadzirdējām admirāļa Bērda balsi. Sākumā tas bija vairāk vai mazāk parasts lidojuma apraksts par sniegiem un ledājiem. Vienubrīd traucējumi kļuva stiprāki, tad atkal izbeidzās. Pārraide kļuva skaidra, Bērda balss bija labi sadzirdama. Te pēkšņi viņš sacīja:
- Skat! Vai tu to redzi? Tur lejā taču ir zāle! Sulīga zāle. Cik tā zaļa! Te visapkārt ir puķes... tās ir brīnumskaistas. Un paskaties uz dzīvniekiem! Tie līdzīgi aļņiem... Zāle sniedzās līdz vēderam. Un paskaties, - tur taču ir arī cilvēki. Viņi izskatās pārsteigti, redzot lidmašīnu.
Es atcero, ka mana māte tai brīdī sacīja:
- Deru, ka viņiem ir arī garas ausis!
Tad atkal atskanēja skaļi trokšņi, un tas bija pēdējais, ko mēs no pārraides dzirdējām. Bez jebkāda pieteikuma pēkšņi no tās pašas raidstacijas atskanēja mūzika.”
Vai Ričards Bērds nejauši bija ielidojis Zemes iekšienē, caur pola atveri? Kā citādi skaidrot fantastiskās epizodes viņa 1929.gada radioziņojumā? 
Čkalova ekspedīcija. 1937.gada 18.jūnijā Valērija Čkalova komandētā ekipāža no PSRS ar lidmašīnu ANT-25 uzsāka lidojumu Maskava-Ziemelpols-ASV. 20.jūnijā tie nolaidās Amerikā. Ne par kādu caurumu Ziemeļpola vietā nestāstīja.
Atkal Bērds! 1947.gada 19.februāri Ričards, lidojot 1700 no Ziemeļpola, pamanīja līdz tam neredzētu kalnu masīvu, aiz kura slēpās zaļa ieleja, kurā ganījās mamuti un citi dzīvnieki. Tur bija ezeri un upes. Acīmredzot Bērds atkal bija ielidojis Zemes iekšienē. Savā dienasgrāmatā slavenais polārpētnieks raksta: „Pārlidojām nelielam kalnu masīvam Z virzienā. Otrpus kalnu grēdai parādījās ieleja, pa kuru vijas neliela upīte. Te nav jābūt zaļām ielejām! Kaut kas nav, kā vajag! Mums būtu jālido virs sniega un ledājiem! Aiz lidmašīnas borta – milzīgi meži kalnu nogāzēs. Mūsu navigācijas ierīces griežas kā negudras. Kompasa bultiņa šūpojas uz priekšu un atpakaļ!”
Atgriezies ASV, Bērds sniedza ziņojumu Pentagonam. Bērdam pavēlēja klusēt par saviem atklājumiem Ziemeļpolā. Kad viņam jautāja par ekspedīciju, admirālis atbildējis: „Ekspedīcija ir atvērusi pasaulei jaunu milzīgu teritoriju - šo apburto kontinentu, mūžīgo noslēpumu zemi!”

Nacistu Zemes iekšienes pētīšana. Šī teorija bija visai populāra nacionālsociālistiskajā Vācijā, un līdz pat kara beigām to ar režīma gādību mēģināja apstiprināt. Šī teorija Vācijā tai laikā bija visai populāra. Tās piekritēji apgalvoja, ka Zemes virsma ir nevis lodes ārējā, bet gan iekšējā virsma, t.i. lodveida dobuma virsma bezgalīgā cietā masā. Šai dobumā vajadzēja kustēties visiem debesu ķermeņiem. Vairākas no nacistu sūtītajām bija Nacistu Tibetas ekspedīcijas, kuras ietvaros tie arī interesējās par Šambalas tēmu, tātad iespējama arī pazemes valstības pētīšana.
Hitlers un dobā Zeme. Teozofe Alise Beilija pēc II Pasaules kara apgalvoja, ka Šambalas enerģiju uz kādu laiku lietošanā ieguvis Ādolfs Hitlers. Vairāki nacisma un okultisma pētnieki izvirzījuši līdzīgu domu.
Ideja par pazemes valsti ar izredzēto rasi Šiklgrūberam likās ļoti tuva. Vācijas okultistu aprindās bija populāra leģenda par supercivilizāciju, kas plaukusi tagadējā Gobi tuksnesī. Kad civilizāciju piemeklējusi katastrofa, tās atlikušie pārstāvji apmetusies Himalajos unsadalījušies divās nometnēs - kreisās un labās rokas ceļā. Labās rokas ceļa piekritēji savu centru nosaukuši par Agarti, un tā bijusi labsirdības, gaismas un taisnīguma valsts, kuras valdnieki neesot jaukušies pasaulīgās lietās. 
Savukārt kreisie izveidojuši Šambalu - spēka un melnās enerģijas ķēniņvalsti. Ta bijusi cieši saistīta ar cilvēces problēmu risināšanu, tur mitis varenais Šausmu ķēniņš, kas apveltīts ar neticamu enerģiju un spēku. Viņš, parakstot paktu, spējot izmainīt vēl pilnība neizveidojušās cilvēces likteni.
Vairāki budisma pētnieki šo pasaciņu nosaukuši par XX gs. eiropiešu-tumsoņu teoriju.
Vēsturnieks Gumiļevs šais absurdos gājis vēl tālāk un piedēvējis Hileram cilvēku upurēšanu šambaliski-reliģiskos mēŗķos: "Fašistu ideologi balstījās uz leģendu, ka senatnē Austrumos tika radīta Šambalas valsts - varenības centrs, kas pārvalda stihijas un cilvēku masas. Un magiem esot iespējams noslēgt savienību ar Šambalu, upurējot cilvēkus. Nacisti uzskatīja, ka ar cilvēku upuriem iespējams piesaistīt vareno uzmanību un saņemt no viņiem palīdzību. Tāpēc arī tika noslepkavoti 6 miljoni žīdu un 750 000 čigānu." Vo, murgi!
Ka jau ar visu tagad modē esošo Trešā reiha mistifikāciju, arī šai gadījumā nav saprotams, kur beidzas vēsture un kur sākas fantāzija.
Ahnenerbes ekspedīcija Krētas salā. 1940. gadā Krētas salā ieradās Ahnenerbes ekspedīcija. Tās uzdevums bija caur labirintu atrast ieeju pazemē un nodibināt kontaktu ar turienes iemītniekiem. Kā zināms viņiem nekas nesanāca.
Jaunā Švābija. 1938.gadā fotografējot no augšas Karalienes Modas zemi Antarktīdas austrumos vācu ekspedīcija atklāja sniega un ledus vidū oāzes ar siltiem ezeriem un augu valsti, kuru neklāja sniegu. 
Ir ziņas, ka vācieši atklājuši divu senu pilsētu(!)atliekas. Uzraksti pilsētā līdzinājušies rūnu rakstiem. 
Saskaņā ar Olafa Vaiczekera stāstījumu, kurš arī piedalījās 1938.gada vācu ekspedīcijā, Amundsena jūras ūdens izrādījās par dažiem grādiem siltāks nekā citos apkārtnes ūdeņos. 
Pēc Hitlera pavēles uz Antarktīdu tika nosūtītas 5 zemūdenes, lai izpētītu šo parādību. Viena no zemūdenēm ienira zem klints un nokļuva kāda alu sistēmā, kuras savā starpā savienoja dziļi saldūdens ezeri - tik silti, ka tajos varēja peldēties. 
Virs pazemes ezeriem atradās vēl viens līmenis ar alām, kuras bija sausas un piemērotas dzīvošanai. Daudzas alas atklāja cilvēku darbības pēdas. Sienas greznoja reljefi, tur bija obeliski un klintīs izcirsti pakāpieni. Ziņojumu par Antarktīdas pazemes valstību Hitlers uztvēra kā pierādījumu teorijai, ka Zemes iekšienē varējusi dzīvot civilizācija, kura savā attīstībā apsteigusi mūsdienu civilizāciju.
Tika pieņemts lēmums par jaunu pilsētu sistēmu celtniecību, kuru nosauca par Jauno Švābiju.
Tā no 1938.gada starp Antarktīdu un Vāciju notika regulāri reisi. Tika vesti ģeologi, pazemes būvju speciālisti, kalnraktuvju aprīkojums, sliedes, gulšņi, vagonetes un frēzes tuneļu izbūvei, degviela, pārtikas krājumi. Tāpat uz turieni tika vesti koncentrācijas nometņu gūstekņi, vēlāk Jaunajā Švābijā ieradās zinātnieki, politiķi ar ģimenēm un hitlerjugenda. 
Atpakaļ uz Vāciju zemūdenes veda derīgos izrakteņus. Fon Krancs rakstīja: „1940.gadā šajā vietā tika atklātas retu metālu iegulas un Vācijai šis projekts sāka pilnībā apmaksāties.” Tas arī izskaidro faktu, kāpēc Vācijai pietika uz Zemes reti iegūstamu metālu, jo tie tika iegūti ledus kontinentā. 
Vēl Krancs apgalvoja, ka 1941.gadā pazemes pilsētā dzīvoja ap 1000 cilvēku. To ar pārtīku nodrošināja oāze ar auglīgu augsni, kas tika nodēvēta par Paradīzes dārzu. Tā atradās tikai 100 kilometrus no krasta. 1943.gada nogalē alās tika uzcelti doki zemūdeņu remontam. 
1945.gadā Jaunā Švābija acīmredzot kļuva par nacistu pēdējo patvērumu. Liels skaits zemūdeņu pēc Vācijas kapitulācijas izrādījās pazudis bez pēdām. Sabiedrotie veltīgi izmeklējās gan okeāna dibenā, gan ostās, bet tā arī nespēja tās atrast. Jāpieņem, ka tās bija devušās uz Antarktīdas slepeno pazemes bāzi.
Tam par labu liecina šāds notikums. 1945.gada Argentīnas ostā Mardelplatā ieradās divas vācu zemūdenes U-530 un U-977 un padevās varas iestādēm. Šis zemūdenes ietilpa ļoti slepenajā apvienībā „Fīrera konvojs.” Abas zemūdenes kara beigās uz Antarktīdu nogādāja Hitlera personīgās mantas un svarīgākās Trešā reiha relikvijas, starp kurām bija arī Svētais šķēps. 
Balstoties uz jūrnieku liecībām, ASV valdība uz sesto kontinentu nosūtīja militāru ekspedīciju admirāļa un polārpētnieka Ričarda Bērda vadībā. Tās uzdevums bija iznīcināt nacistu bāzi 211 jeb Jauno Švābiju. Tomēr amerikāņu jūras kara eskadra cieta milzīgus zaudējumus. Tai uzbruka dīvaini objekti, kas atgādināja britu kareivju bruņucepures. Divdesmit minūšu laikā amerikāņi zaudēja 1 kuģi, 9 lidmašīnas. 
Pēc ekspedīcijas atgriešanās mājās visa informācija par to tika klasificēta kā slepena. Tomēr laikam ir notikusi informācijas noplūde, ja jau mēs tomēr par to kaut ko zinām. 
Vai nacistu pazemes pilsēta vēl joprojām eksistē? Nezinu. Runā, ka tā pastāvot vēl šo baltu dienu (šo sadaļu veltu cienījamajam Golema kungam.). 
Nacistu ekspedīcija Rīgenas salā. Kāds Vācijas gaisa karaspēka pilots Benders (vai tik nav slavenais Ilfa un Petrova varonis nacistu variantā?) jau 1920.gadā klāstīja oriģinālu ideju, ka zeme, ūdens un viss pārējais, ko mēs redzam uz Zemes virsmas, patiesībā atrodas planētas apvalka iekšpusē. Mēness un Saule, kas faktiski esot mazāki nekā pieņemts uzskatīt, īstenībā atrodoties starp mūsu Zemes virsmu un Zemes ārējo apvalku - tātad "Ieliektās Zemes teoriju," t.i. versiju, ka mūsu apdzīvotā pasaule atrodas Zemes iekšienē un visa mūsu dzīve norisinās tās iekšējā virsmā. To nevarot saskatīt tvaiku un miglas dēļ. Nez kādēļ par šiem murgiem esot ieinteresējies Hitlers. Viņš gribēja pat sūtīt ekspedīcijas, lai pētītu šo ideju. Varbūt cerēja, ka tas līdzēs uzvarēt karā.
1942.gada aprīlī Hitlers, Himlers un Gērings uz Rīgenas salu Baltijas jūrā nosūtīja noslēpumainu ekspedīciju. Ekspedīciju, kuras sastāvā bija kompotentākie Trešā reiha radarspeciālisti, vadīja Dr.H.Heincs Fišers. Tās aprīkojumā bija labākās radarierīces.
Ieradies Rīgenas salā, Fišers pavēlēja radariekārtas orientēt 45° grādu leņķi pret debesīm. Tas pārējo ekspedīcijas dalībnieku vidū izraisīja izbrīnu, jo šai virzienā nekas nav atrodams. No sākuma viņi domāja, ka tā bijusi tikai izmēģinājumu sērija. Dienām ejot ekspedīcijas dalībnieku izbrīns tikai pieauga, jo radarierīces arvien atradās tajās pašās pozīcijās. 
Vēlāk Dr.H.Fišers paskaidrojis, ka fīreram esot pamats domāt, ka Zeme esot ieliekta, nevis izliekta. Tas ir, cilvēki dzīvo nevis uz Zemes ārējās puses, bet apdzīvo tās iekšieni. Ekspedīcijas uzdevums bijis atrast šai teorijai zinātnisku pamatojumu. Hitlers ticēja, ka atstarojoties radara viļņiem, iespējams iegūt attēlus no kāda attālināta punkta lodes iekšpusē - Hitlers cerēja atstarošanas ceļā saņemt britu miltārās eskadras attēlu, ka stāvēja Skapaflovā (Ziemeļskotija). Iespējams, ka tāda veidā ekspedīcija bija cerējusi iegūt Anglijas karaflotes attēlu un tad pēkšņā uzbrukumā to iznīcināt (Hārtvigs Hausdorfs „Gadsimta Mīklas un Neparastās Parādības”). Nezinu, vai Rīgenas salā nacistu ekspedīcija meklēja pierādījumus pazemes civilizācijas eksistencei, kaut gan kādā avotā šāda doma izteikta. Pēc šī eksperimenta izgāšanās Bendera autoritāte stipri kritās, viņu pašu ieslodzīja nometnē, kur tas arī mira. 

Vēl kaut kas? Vācu zinātnieki kopā ar dažiem flotes un armijas virsniekiem noturēja specializētu sanāksmi Rīgenes salā. 1945.gada aprīlī esot noticis ļoti sarežģīts eksperiments, kas prasījis lielus intelektuālos un finansu resursus. Čiks jau laikam vien tur sanāca (vai tik tas nav tas pats 1942.gada aprīļa eksperiments?)
Hitlera bēgšana uz Antarktīdu.

"Dobās zemes" teorija pēc 2.pasaules kara.
Raimonds Bernards. 1960.gadā Dr.Raimonds Bernards, ezotēriķis un rozenkreincers "Apakšzemes pasaulē" (The Subterranean World) raksta: „Viscaur budistu pasaulē Tālajos Austrumos ticība apakšzemes pasaules eksistencei, kurai dots vārds Agharta, ir vispārēja un neatņemama budistu ticības daļa... Budistu tradīcijā vēsta, ka Agharta pirmo reizi bija kolonizēta daudzus gadu tūkstošus pirms tam, kad svēts cilvēks vadīja cilti, kura aizgāja pazemē. Tas atgādina Noāsu, kurš patiešām bija atlants, kas izglāba cienīgu cilvēku grupu, pirms nāca plūdi, kas iznīcināja Atlantīdu.” 
1964.gadā viņš publicēja The Hollow Earth - The Greatest Geographical Discovery in History Made by Admiral Richard E.Byrd in the Mysterious Land Beyond the Poles - The True Origin of the Flying Saucers. Bernards stāsta par cilvēkiem, kuri nonākuši Zemes iekšienē. Tas piemin fotogrāfiju, kas publicēta 1960.gadā Toronto, kurā parādīta skaista ieleja ar sulīgiem pakalniem. Lidotājs Bērds apgalvojis, ka viņš ieguvis bildi, lidojot virs Ziemeļpola. 
Savā vēstulē no nekurienes, Bernards apgalvo, ka bijis kontaktos ar lieliem mistiķiem slepenā ašramā un diženiem lamām Tibetā. Dr.Bernards „nomira no plaušu karsoņa 1965.gada 10.septembrī Dienvidamerikā, meklējot tuneļu atveres uz Zemes iekšieni.”
Migels Serrano. Politiķis un Antarktīdas pētnieks Migels Serrano rakstā centās pamatot "dobās Zemes" teoriju: „Ir svarīgi izpētīt izklāstītos dobās Zemes pastāvēšanas argumentus un teorijas. Es tos aplūkoju tikai kā senas idejas, kas izklāstītas daudzos mītos un leģendās, atkārtošanu vai atdzimšanu.
Es uzskatu, ka Zeme divās malās ir sašķelta un ieliekta uz iekšpusi, un tas, kurš pāriet ziemeļu vai dienvidu platuma 83.grādu, nepamana, ka atrodas planētas iekšpusē. Smaguma spēks dus Zemes garozas vidū, garozas biezums ir 800 jūdžu. Zemes garozas otrā pusē varētu eksistēt kontinenti un jūras, meži, kalni un upes, ko apdzīvo viena, jau sen tur apmetusies un attīstībā mūs pārspējusi rase, kuras pārstāvjus pazīst kā leģendāros hiperborejus.”
Enrike Hosē de Sūza. Brazīlijas Teosofijas biedrības prezidents Enrike Hosē de Sūza 20.gs. 50.gadu beigās naca klaja ar teoriju par dobo zemi.
Omrāms Mikaēls Aivanhovs. Bulgāru izcelsmes franču reliģijas filozofs Omrāms M.Aivanhovs savā grāmatā „Udensvīrs un Zelta laikmeta atnākšana” stāsta par pazemes pasauli. 
Bērda Dienvidpola ekspedīcija. 1956.gada janvārī admirālis Bērds devās ekspedīcijā uz Dienvidpolu. Šajā ekspedīcija viņš un viņa komanda iekļuva 2300 jūdzes dziļi Zemes iekšienē. Admirālis Bērds apgalvojis, ka Ziemeļpols un Dienvidpols ir tikai divas atveres no daudzajām uz Zemes centru. Admirālis stāstījis arī to, ka Zemes centrā ir maza iekšējā saule. Bērda teorija ir tāda, ka Zemes poli ir ieliekti, nevis izliekti, un kuģi un lidmašīnas var iekļūt Zemes iekšienē. 
Amerikāņu prese publicēja ziņojumu par Bērda atklājumu, bet to nekavējoties lika noklusēt slepenā valdība. Rejs Palmers (Ray Palmer), žurnāla Flying Saucer redaktors, publicēja detalizētu Bērda atklājumu aprakstu. Amerikas Savienoto Valstu valdība nopirka, nozaga, vai iznīcināja gandrīz katru kopiju un tāpat arī iznīcināja fotoplates. Ja stāsts par Bērda lidojumu Zemes iekšienē nav patiess, tad, kas darīja ASV valdību tik nervozu?

NASA fotogrāfijas. 1967.gada 7.janvārī amerikāņu ZMP ESSA-3 (Environmental Science Service Administration) atsūtīja ziemeļu polārā apgabala fotogrāfiju, kur starp sniegotiem laukiem bija redzams lēzens, tumšs apgabals - apmērām 1600 jūdžu garš. Izskatījās, ka tas iet dziļumā. Vai uz „Dobo Zemi”? 

1968.gada 23.novembrī cits tāds pavadonis ESSA-7 (Environmental Science Service Administration) atsūtījis vairākus līdzīgus foto, kas uzņemts apstākļos, kad virs Ziemeļpola pilnīgi nav mākoņu. Uz tām Ziemeļpola rajonā redzams milzīgs, tumšs aplis, kuram tur gan nekādi nevajadzētu būt. Nebija nekādu mākoņu, kas tādās fotogrāfijās parasti ir retums. Polāros apgabalus pastāvīgi ietin mākoņu sega. Fotogrāfija ir īsta, to apliecina vairākas reizes veiktas ekspertīzes. Šīs fotografijas atkal uzjundīja interesi par "dobās Zemes teoriju."
Atvere ir redzama arī Antarktīdas fotogrāfijās.

Atveres Zemes polos. Dr.Raimonds Bernards grāmatā „Dobā Zeme” (The Hollow Earth) apkopojis datus par Zemes poliem. Saskaņā ar Bernarda aprēķiniem atvere uz Zemes iekšieni ir 2250 km (1400 jūdzes) liela. Pie 82°83´platuma grāda polārā jūra vairākus simtus kilometrus liecas uz iekšu. Grafiskie attēli uzskatāmi demonstrē, ka sākot apmēram ar 86° iespējams redzēt iekšējo sauli.
Ir tikai viens āķis. Amundsena ekspedīcija taču sasniedza Dienvidpolu un iesprauda ledū Norvēģijas karogu. Viņam vajadzēja pamanīt atveri uz Zemes iekšieni. Tāpat arī pilotiem, kuri katru dienu lido pāri Zemeslodei, to vajadzētu pamanīt.
Uz pēdējo jautājumu atbildēt nav grūti. Lieta tāda, ka piloti nekad nelido pāri ģeogrāfiskajām polam, bet turas uz dienvidiem no 85.platuma grāda. Jau sasniedzot 70°, kompasa adata sāk dīvaini uzvesties. Šā iemesla dēļ lidsabiedrības izmanto INS-TRA: GHEITS navigācijas sistēmu, kuru neiespaido magnētiskie lauki. Spēcīgā magnētiskā lauka dēļ reaktīvajām lidmašīnām nav iespējams tieši pārlidot polu atveres. Iekļūstot magnētiskajos virpuļos, no ierindas izietu visas sistēmas. Pastāv pieņēmums, ka civilizācijas, kas mīt Zemes iekšienē, mēģina pasargāt sevi no virszemes iebrucējiem ar papildus enerģētiskajiem vairogiem. 
Turklāt magnētiskais Ziemeļpols izrādās nemaz nav punkts, bet gan, kā to atklājuši krievu zinātnieki, ap 1500 km gara magnētiska līnija. Tā stiepjas gar pola atveri no Kanādas līdz Sibīrijai - Taimiras pussalai. No turienes tā, kļūdama arvien vājāka, turpinās tālāk. Šis fakts arī izskaidro fenomenu, ka visiem ceļotājiem, šķērsojot 83°, kompasa adata piespiežas stikliņam. Polārpētniekiem gluži vienkārši bija neiespējami ar acīm vien ieraudzīt polu atveres, jo zemes virspuse simtiem kilometru rādiusā pakāpeniski ieliecās. Iespējams, ka Amundsens, sasniedzis 90°, nemaz nesaprata, ka nonācis Zemes iekšienē.

ZMP virs Ziemeļpola. Ir kāda reta Ziemeļamerikas Gaisa un kosmosa aizsardzības komandēšanas (NOPAD) fotogrāfija. ZMP trajektorijas, kas iet pāri Ziemeļpolam, iet nevis tieši pāri ģeogrāfiskajam Ziemeļpolam,bet gan mazliet iesāņus nopola, to apliecot. Oficiāli novirze tiek skaidrota ar to, ka tā atvieglo novērošanu. Taču Dobās Zemes hipotēzes atbalstītāji apgalvo, ka pirmie polārie ZMP rotējuši tieši virs pola, tomēr, lidojot tieši virs pola, novirzījušies no orbītām un avarēja.
Hipotēzes piekritēji arī atzimē faktu, ka trūkst labi pārredzamu polu fotogrāfiju, ir tikai tāda ar mākoņiem. Pie tam mākoņainā teritorija sākas no 83.platuma grāda, no kurienes, pēc viņu domām, sākas atvere.

Polārblāzma. Kā rodas polārblāzma? Skolā māca, ka polārblāzmu izraisa protoni un elektroni, kas atmosfērā ienāk no kosmosa. Citiem vārdiem, runājot polārblāzma ir retinātā gaisa mirdzēšana atmosfēras augšējos slāņos protonu un elektronu iespaidā jeb Saules vēja radīts. Šī parādība parasti ir novērojama polārajos apgabalos un tāpēc tā nosaukta par ziemeļu auroru - aurora borealis. Savukārt dienvidos - aurora australis.
Taču no kosmosa uzņemtās polāro teritoriju fotogrāfijas un video liek pārskatīt šo uzskatu. Kāda videoklipā, kas glabājās NASA serverī, redzams, ka polārblāzma izplūst no atveres Antarktīdas kontinentā! Polārblāzma nākot no atveres, veido savdabīgu gredzenu ap to. Tas nelīmējās ar teoriju, ka polārblāzma ir Saules vēja izraisīts blāzmojums, kas 100-90 km augstumā nolaižas par poliem Zemes magnētiskā lauka ietekmē.
Šeit gan jāatzīmē kāds fakts, kuram pētnieki līdz šim nav veltījuši pienācīgu uzmanību. Fritjofs Nansens un citi agrīnie polārpētnieki rakstīja par augšupejošu polārblāzmu. Viņu pierakstos sīki un tēlaini aprakstīts, kā kāvi no horizonta vēlušies un aizplūduši augšup, pretī zenītam. Un to rāda arī kosmiskie fotouzņēmumi.
Viens no izskaidrojumiem esot tāds, ka polārblāzma esot ledus kristāli, kuri griežas virpulī magnētiskajā laukā virs atveres polā un tiek izgaismoti no Zemes iekšpusē esošās Saules.

Savādas parādības Ziemeļpola apkārtnē. XIX gadsimtā pētnieki intensīvi centās izpētīt mūsu planētas polāros apgabalus. 1827.gadā anglis Perijs sasniedza 82°47´ ziemeļu platuma grādu. Viņa tautietis tika līdz 83°20´ziemeļu platuma grādam.
Amerikānis E.K.Keins, Humbolta šļūdoņa atklājējs, 1833.-1855.gadam pētīja Ziemeļpola apgabalu. Viņš rakstīja: „Dažādi apstākļi norāda, ka eksistē atklāta Ziemeļjūra. To apliecina biežās dūmakas un miglas, ko esam redzējuši ziemās.”
Amerikāņu žurnālists Čārlzs F.Hals 1860.-1862.gadam nodzīvoja pie eskimosiem. Amerikāņu žurnālists, kurš gāja bojā, mēģinot sasniegt Ziemeļpolu, rakstīja: „Ir daudz siltāks nekā gaidīts. Te nav ne sniega, ne ledus. Zeme ir pilna dzīvības: roņi, zosis, pīles, bizamžurkas, zaķi, vilki, lapsas, lāči, irbes, lemuri un daudz, kas cits.
Norvēģu polārpētnieks Fritjofs Nansens (1861.-1930.g.) 1893.gada jūnijā ar tvaikoni Fram sāka 30 cilvēku ekspedīciju uz Ziemeļpolu. Ekspedīcija devās uz austrumiem, sasniedza Jaunsibīrijas salas. Sākoties rudenim, Nansens ļāva savam kuģim iesalt ledū. Nansens cerēja, ka dreifējot viņš sasniegs Ziemeļpolu. Ziemeļpolu viņš nesasniedza, jo ledus gabals dreifēja uz dienvidiem.
Tomēr savos Ziemeļpola meklējumos Nansens nokļuva līdz 86.platuma grādam. Savā dienasgrāmatā Nansens pieminējis kādu neparastu parādību: „Ap pusdienlaiku mēs redzējām sauli jeb tās attēlu. Mēs nebijām gaidījuši, ka tā atradīsies tādā pozīcijā. Taču tad es sapratu, ka tā nevar būt saule. Tā bija vāji kvēlojoša plakana, sarkana ripa, par kuru stiepās četras melnas svītras.”
Slavenais norvēģu polārpētnieks izdarīja vēl vienu ne mazāk pārsteidzošu secinājumu. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo mazāk ledus. Savā dienasgrāmatā Nansens rakstīja: „1894.gada 3.augusts. Šodien mēs ieraudzījām lapsas pēdas. Klimats ir pārsteidzoši silts - gandrīz par siltu gulēšanai. Mēs jūtamies kā mājās.”
Dienasgrāmatā norvēģis atzīst, cik dīvaini un savādi bija tumšā naktī burāt pa viļņojošu jūru pretī Ziemeļpolam: „Mūsu priekšā arvien ir tā pati tumšā debess, kas nozīmē atklātu jūru. Mājās, Norvēģijā, viņi nekad nedomātu, ka mēs zēģelējām tieši uz polu pa neaizsalušu ūdeni. Es pat nebūtu ticējis, ja man pirms divām nedēļām kāds būtu to paredzējis. Tomēr tā ir taisnība. Vai tikai šis nav sapnis?”
Pēc trim nedēļām, 9.septembrī Nansens rakstīja: „Cik tālu vien ar binokli var redzēt, plešas tikai atklāts ūdens.” Nezin, ko par to teiktu Globālās sasilšanas teorijas piekritēji, kuri tagad vaimanā par arktisko ledāju kušanu?
Vēl viens pārsteidzošs fakts. Fritjofs Nansens, sasniedzis 86.platuma grādu, redzējis kokus, ko straume nesusi uz dienvidiem. Vai Ziemeļpolā aug koki?
Polu pētnieki saskārušies ar daudzām neparastām, neizskaidrojamām parādībām, pētot Arktiku. Viena no tām - sniegs negaidīti iekrāsojies melns, sarkans, rozā un dzeltens. Paņemto paraugu analīze atklāja pārsteidzošas lietas. Izrādījās melno sniegu nokrāsojuši vulkāniskie pelni, sarkano, zaļo, dzelteno un rozā sniegu nokrāsojuši ziedputekšņi. Šie ziedputekšņi bija no nepazīstamiem augiem. Jau pats fakts par ziedputekšņiem pie Ziemeļpola šķiet mums nesaprotams un neizskaidrojams, ja vien nepieņemam, ka Zeme ir doba. Varbūt ziedputekšņi nāk no paralēlas pasaules?
Tāpat tiek atzīmēts, ka polārpētnieki redzējuši: baltu tauriņu, moskītu, 3 zirnekļus, 2 bites, 2 mušas. Šīs radības taču dzīvo daudz tālāk uz dienvidiem.
Polārpētnieki novērojuši lāčus dodamies uz ziemeļiem, kur tā kā nevarētu būt pārtika. Vairākas putnu sugas dodas uz Ziemeļpolu pārziemot... Atrašanās vieta nav nosakāma. Putni it kā izzūd. Un siļķes arī dodas Ziemeļpola virzienā, taču nārsta vieta nav atrodama.
Tātad Arktiskajos apgabalos novērojamas šādas parādības, kuras mūsu dienu zinātne vēl nav varējusi izskaidrot:
- uz ziemeļiem no 83.platuma grāda sālsūdeni klāj tīrs, dažus metrus biezs saldūdens slānis;
- aizbergi Ziemeļpola tuvumā sastāv no saldūdens, nevis no sālsūdens. Uz siem aizbrgiem sastopams nezināmas izcelsmes sarkanu putekļu slānis;
- tuvojoties 90.platuma grādam, redzama plakana sarkanīga saule;
- siltums aiz 83.platuma grāda; tuvojoties poliem, siltums palielinās (vairāk Arktikā, mazāk Antrktīdā);
- ziemeļblāzma aurora borealis, kas redzama tikai pie Ziemeļpola;
- nav zināms, kur pārziemo dažu ziemeļu puslodes sugu putni, kas katru gadu lido uz polu un atgriežas no tā. Tam būtu jābūt kādam iemeslam;
- ziemeļu polārajā apgabalā okeānā peld augu sēklas, pie tam, bieži tās ir svaigas,bet nevis vairākus mēnešus atradušās ūdenī;
- aukstajā ūdenī netālu no Ziemeļpola uziet kukaiņus;
- daudz sīko dzīvnieku un putnu - roņu, zosu, pīļu, trušu, vilku un lapsu atrodas galējos ziemeļu platuma grādos;
- peldošo koku stumbri (ieskaitot ret sugu) drūzmējas pie Špicbergenas un Grenlandes krastiem. Krāvumu augstums reizēm sasniedz 5 m, un tas ir 86 ziemeļa platuma grādos;
- mamuts, zīlonis, degunradzis, lauva un hiēna uzieti iesaluši ledū pie Ziemeļpola;
- Sibīrijas ziemeļu piekrastē atrasts milzīgs daudzums gigantisku zīloņu kaulu;
- sasaluša mamuta kunģī atrastas tropisko augu atliekas, kas neaug piepolāros apgabalos. Pie tam mamuta gaļa bija nebojāta.

Daudzi fakti norāda, ka Ziemeļpolā ir atvere uz Zemes iekšieni. Zemes pavadoņa ESSA-7 uzņemtajā Zemes ziemeļu puslodes fotouzņēmumā pola rajonā redzams dīvains „melns caurums.” Atverei līdzīgais veidojums no kosmosa nofotografēts 1968.gada 23.novembrī.

Dienvidpols. It kā jau viss ir skaidrs. Dienvidpolu Antarktīdā klāj ledus un tas nevienam tā kā šaubas nerada. Pat Nibiru ne! Tomēr kā jau augstāk esam minējuši, NASA-s rīcībā esošajos Antarktīdas fotouzņēmumos un videomateriālos, kas uzņemti no kosmosa, redzama atvere, no kuras izplūst dienvidu polārblāzma.

Šī atvere nav caurums horizontālā virsmā, no kuras vertikāla eja iet lejup. Te vērojama pakāpeniska augstuma samazināšanās. Attēls nav telpisks, bet divdimensionāls un uzņemts no kosmosa, tāpēc arī atvere atgādina plakanā virsmā izurbtu caurumu. Atvere, kas ved Antarktīdas dzīles, atrodas starp ASV bāzi McMerdo un Krievijas staciju Vostok.
Videomateriālos parādīts, kā no atveres „izplūstošā” polārblāzma kļūst arvien intensīvāka. Ir kadri, kuros var redzēt kā Saules vējš aizpūš polārblāzmu sāņus un izkliedē plašākā teritorijā. Caur izkliedēto polārblāzmu vēl skaidrāk iezīmējās atvere uz Zemes iekšieni.
Dedzīgs "dobās Zemes" teorijas piekritējs amerikānis Džons Maknīblījs sagādājis Antarktīdas attēlus, kurus uzņēmis satelīts Image, kura uzdevums ir regulāri piegādāt ziņas par planētas magnetosfēru. Un viņš uzskaita trīs argumentus par, kurus guvis analizējot Antarktīdas fotogrāfijas:
· attēlos skaidri redzams, ka no atveres ārā lien migla. No kurienes tā varēja rasties, ja tur nav atveres uz Zemes iekšieni?
· tieši tajā ledus klātā kontinenta rajonā, kur okeāns pietuvojās ieejai pazemes valstībā, veidojās daudzi aisbergi. Džons Maknīblijs uzskata, ka tas izskaidrojams ar tādu parādību kā „ledus izplūšana no melnā apaļā rajona, kura atrašanās vietu var definēt kā 84,4o dienvidu platuma un 39o austrumu garuma.”
· Antarktīdas valdošo vēju karte - plūsma vērsta Karalienes Modas zemes un Āfrikas virzienā. Vēji rodas, vieglākajam siltajam gaisam nomainoties ar smagāko auksto gaisu. Un siltais gaiss te acīm redzami nāk no apakšas. Tātad no atveres Antarktīdā?!

Brinslijs Lepūrs Trenčs norāda, ka krievu stacija Vostok atrodas uz Antarktīdas „neaizsniedzamības zonas” robežas. Tātad atvere jāmeklē starp to un Dienvidpolu.
Vēl viena atvere uz Zemes iekšieni varētu atrasties jūrā. Olafs Jansens stāsta, ka viņš ar tēvu Zemes virspusē atgriezās caur jūru Dienvidpola rajonā. Iespējams, ka šī atvere varētu atrasties Vedela jūrā. Polārpētnieks Vedels 1823.gadā ar savu kuģi aizkuģoja līdz 74.grādam, nesastopoties ar ledu. Sākot ar 77.grādu sākās šelfu ledus.
Iespējamā atvere gigantiska smilšu pulksteņa piltuves formā, kas sniedas Antarktīdas dziļumos, atrodas starp amerikāņu Makmerdo bāzi, Dienvidpolu un krievu bāzi Vostok apmēram uz 84,4 grādu dienvidu platuma un 39 grādiem austrumu garuma. Interesanti, ka polu gaismšanās manīta arī citām planētām - Merkuram, Venērai, Marsam. Infrasarkanajos uzņēmumos redzams siltuma starojums no Venēras poliem.

Tuneļu sistēmas pasaulē.
Kolas pussala un Karēlija. Ir ziņas, ka Djomina ekspedīcija meklējusi arī ieeju pazemes valstībā. Jau 1922.gadā A.Barčenko vadītā ekspedīcija Seidezera apkārtnē nejauši uzgāja savādu eju, kas veda pazemē. Pētniekiem iekļūt neizdevās, jo traucēja neizskaidrojamas, gandrīz fiziskas bailes, kas plūda no melnās ejas. Izjūtas bija tādas, it kā dzīvam tiktu vilkta āda (Rasma Rozīte „Zeme ir ar tukšu vidu!”, Mistērija).
Un patiešām Djomina ekspedīcijai, izmantojot modernu ģeofizisko aparatūru, izdevās Seidezera apkārtnē konstatēt plašu pazemes veidojumu esamību. 4 m dziļumā tika konstatētas milzīgas zāles, kuru griestu praišli vietām sasniedza 5 m augstumu. Sarežģīta eju sistēma turpinājās zem ezera un noveda zinātniekus pie noslēpumainiem tukšumiem Ninčurta kalnā.
Izmantojot laivā uzstādītu lokatoru, ekspedīcijai izdevās Seidezera dibenā uziet dziļas, ar Ninčurta kalna pazemes ejām savienotas, „akas.” To apstiprināja arī akvalangisti, kuri ezera dibenā atklājuši dziļas bedres, kas bija daļēji aizaugušas ar dūņām.
Ieeja atrodas daudzos pakalnos, kuru virsotnē atrodas akmeņu krāvumi - seidi. Šaurās spraugas starp akmeņiem sākumā rada trauksmes sajūtu. Nepatīkamās sajūtas pastiprinās, kad mēģina iekļūt dziļāk. Vienu šādu apzīmogotu ieeju uzgāja pie Seidezera. Cita atrodas Votovara kalnā Karēlijā. Vietējie cilvēki to sauc par Nāves kalnu un cenšas turēties pēc iespējas tālāk no tā.
Tibeta. Tibetas galvenā svētnīca Potala atrodas uz senas alu un tuneļu sistēmas, kas stiepjas cauri visai Āzijai un iespējams vēl tālāk.
Krievu mākslinieks un ceļotājs Nikolajs Rērihs esejā „Šambala mirdzošā” raksta: „...”Lama, vai zem Potalas ir slepenas ejas? Un vai zem galvenā tempļa ir pazemes ezers?”
Lama atkal pasmaidīja.
„Tu zini tik daudz, ka man šķiet, tu esi bijis Lhasā. Es nezinu, kad tu tur esi bijis. Tam nav lielas nozīmes, vai tu esi tur bijis tagad vai citā dzīvē. Bet, ja esi redzējis šo pazemes ezeru, tu droši vien esi bijis vai nu liels lama, vai arī kalps lāpnesis. Bet būdams kalps, tu nebūtu varējis tik daudz uzzināt, kā tu man pastāstīji.””
Gobi tuksnesis.
Lielā piramīda Gīzā.
Amerika. Indiāņi stāsta, ka Zemes iekšienē dzīvojot cilvēki, kuri neslimo, dzīvo ilgi un uzturā lieto augļus.
De Burga grāmatā VOTAN kāds meksikāņu pusdievs stāsta par pazemes eju, kas zem zemes nonāk līdz debesu saknēm. Šī alu sistēmā esot čūsku bedre. Pats pusdievs esot čūskas dēls.
Pazemes pasauli ar virszemi savieno tuneļi. Īpaši daudz šādu tuneļu ir Brazīlijā. Šie tuneļi virszemi sasniedz Santakatalinā (arī Brazīlijā).
Daudzas alas un tuneļi varētu būt mākslīgi radītas. Britu ceļotājs pulkvedis Persijs M.Fosets, kurš 1925.gadā pazuda Brazīlijas mūžamežos, rakstīja par garām alām, kas atradās netālu no Popokatepetla un Inlakuatla vulkāniem un Šasta kalna rajona. Vēl joprojām Dienvidamerikā tiek stāstīta leģendas par pazemes pilsētām, kuras uzbūvējuši atlanti, kuri palika dzīvi pēc Atlantīdas salas nogrimšanas.
1991.gadā Peru speleologi, izpētot alu dabisko sistēmu, uzgāja akmens plāksni, kas griezās. Aiz plāksnes atradās ieeja mākslīgi izveidotā tunelī. Tajā gadā pētniekiem neizdevās aiziet līdz galam.
1995.gadā tuneli no jauna pētīja starptautiska zinātnieku ekspedīcija. Tās sastāvā bez speleologiem bija arī vēsturnieki un arheologi. Šajā reizē pētnieki aizgāja līdz galam. Tunelis stiepās 90 kilometru garumā un galapunktā iesniedzās ūdenī, kas bija jūras ūdens (tātad Klusajā okeānā). Tā kā pētniekiem neizdevās tikt skaidrībā, kur tunelis beidzās.
Tuneļa sienas bija izlikta ar savā starpā savienotām metāla plāksnēm. Grīdā stiepās divas izcirstas renes, kuras varēja izmanto kā savdabīgas sliedes ratu riteņiem. Plāksnēs bija iegravēti putnu attēli, kas atgādināja pāvus. Turklāt putnu attēli nebija raksturīgi nevienai no zināmajām Dienvidamerikas tautām.
Činkanasi. Tā ir alu sistēma Dienvidamerikā, kas savā starpā savienota ar nebeidzamām un juceklīgām pārejām. Indiāņu leģendas vēsta, ka šās alas apdzīvojot cilvēki-čūskas. Šīs alas gan tikpat kā nav pētītas un ejas pēc varas iestāžu rīkojuma ir nosprostotas, lai neviens tajās nevarētu ieiet. Daudzi drosminieki, kas iegājuši šajās alās, tā arī nav atgriezušies. Tie laimīgie, kas atgriezās, stāstīja par tur sastaptajām šausmīgajām būtnēm - cilvēka un čūskas hibrīdiem.

Dzīvnieki no Zemes iekšienes. Sibīrijā, Aļaskā tiek uzieti labi saglabājušies mamutu ķermeņi, sasaldēti dūņas un Arktikas mūžīgajā sasalumā. Ļenas upes baseinā mamutu, nīlzirgu, lauvu un hiēnu kauli atrodami vēl mūsu dienās. Mamutu un citu dzīvnieku atradumi parasti tiek skaidroti ar leduslaikmeta iestāšanos vai globālu katastrofu, kad Zemes ass mainījusi savu stāvokli, izraisot kardinālas klimata izmaiņas.
Taču ir arī cits skaidrojums. To piedāvājis amerikāņu pētnieks Marsels B.Gardners. Viņš 1920.gadā paziņojis, ka mamuti esot dzīvnieki no Zemes iekšienes.

Dziļo ezeru noslēpums.

Iekšējā Saule. Kā jau vairākas reizes esam minējuši, sākot ar 86.platuma grādu iespējams redzēt iekšējo sauli. Atgādinājumam: jau slavenais norvēģu polārpētnieks Nansens savā dienasgrāmatā rakstīja par sarkanu sauli, kas nelīdzinās mums zināmajai. Vai Nansens redzēja iekšējo sauli?
Eksakto zinātņu doktors Hans V.Hertels saka, ka iekšējā saule savu gaismu saņem no ārējās (mūsu) saules. Viņš raksta: „Daļa saules staru izspiežas cauri zemes garozai un enerģetizē centrālo sauli. Te ir runa par parabolas jeb lupas efektu.”
Olafs Jansens, atgriezies no Zemes iekšienes, stāstīja, ka Zemes centrā vakuuma vidū spīd sarkana Saule. Tā šajā vietā turas vai nu pēc nemainīga gravitācijas likuma vai atmosfēras atgūšanas spēka.

Dienas un nakts maiņa. No Olafa Jansena stāstītā: „...mirdzums, kas nāca no matēti sārtās Saules dzīlēm, un viss izgaismojās baltā gaismā. Šī gaisma bija spēcīgāka nekā 2 Mēneši kopā skaidrā pilnmēness naktī. Pēc 12 stundām šis baltais mākonis izzuda, it kā kāds to būtu izslēdzis. Nākamās 12 stundas sekoja kaut kas līdzīgs mūsu naktij. Pamanījām, ka šie ļaudis skaitīja lūgšanas lielajam nakts mākonim. Tas bija kā „iekšējās pasaules” „dūmojošs Dievs.”” Tas viss, protams, ir rakstīts ar dakšām ūdenī.

Atmosfēra un klimats. Atmosfēra Zemes iekšienē esot elektrizēta. Klimats subtropisks. Katru vakaru virs kontinenta paceļas bieza migla, līst reizi diennaktī. Noturīgie klimata apstākļi - mitrums, elektriska gaisma, siltums - labvēlīgi ietekmē augu valsti. Pateicoties elektrizētajam gaisam un mērenajām klimatam cilvēki un dzīvnieki ir gigantiska auguma un arī viņu dzīve ir gara.

Augu valsts un dzīvnieku valsts. Saskaņā ar Olafa Jansena stāstīto, augu valsts Zemes iekšienē esot ražīgā un daudzveidīga. Vīnogas tur esot ābola lielumā, apelsīni cilvēka galvas lielumā. Plaši mežu masīvi. Gigantiski koki 200-300 m augstumā un 30-37 m diametrā.
Neskaitāmas putnu sugas, putni lielāki par virszemes mežos ligzdojošiem putniem (dažiem putniem pat 9 m gari spārni). Putni esot ar dažādu apspalvojumu. Kāda ligzdā, kas atradās uz klints, Janseni redzēja 5 olas, kuras bija 60 cm garas un 38 cm biezas.
Kāda līcī norvēģi redzējuši milzīgus bruņurupučus - „7,5-9 m gari, platumā 4,5-6 m, ap 2 m augstumā!”
Dzīvnieki ir ļoti lieli. Ziloņi - 30 m gari un 23-26 m augsti (Janseniem gadījās redzēt 500 ziloņu lielu baru).

Zemes iekšējās virsmas ģeogrāfija. Zemes iekšienē esot tikpat daudz virsmas, kā ārpusē. Sauszeme tur sastāda ¾, ūdens ¼ no kopējās iekšējas virsmas platības. Daudz milzīga garuma upju. Dažu upju platums sasniedz pat 45 km. No upju ūdeņiem Ziemeļpolā un Dienvidpolā veidojās aisbergi, kuri pēc tam pa atverēm uzpeld polārajos ūdeņos. Pirms atgriešanās turienes ļaudis Janseniem iedeva iekšējās zemes kartes, kur attēlotas pilsētas, okeāni, upes un līči.

Kontakti ar pazemes civilizāciju? Nacionālā Aeronautikas un Kosmosa pētījumu pārvalde ASV NASA saņem radiosignālus, kas nāk no Zemes dzīlēm vairāku simtu jūdžu dziļumā.
Kāds augstu stāvošs NASA darbinieks, kurš gribējis palikt anonīms, paziņojis, ka kāds no planētas centra ar mums kontaktējas. Turklāt šim dzīves veidam ir tehnoloģija, kas ļauj raidīt signālus no dzīlēm uz vairāku simtu jūdžu tālo Zemes virsmu.
Pirmoreiz ar labi aprīkotu Zemes mākslīgo pavadoņu palīdzību zinātniekiem izdevās šos signālus uztvert 1999.gada 30.oktobrī. Kaut arī pārraidēs tiek izmantots sarežģīts matemātiskais kods, zinātniekiem nebija problēmu ar sūtījumu atšifrēšanu. Taču informācijas avots kategoriski atteicās atklāt «zemzemes iedzīvotāju» pārraidītās informācijas būtību. Tas tikai piebilda, ka speciālisti pagaidām nespēj noteikt precīzu pazemes civilizācijas atrašanās vietu. No radiogrammām esot skaidrs, ka to sūtītāji labi pārvalda gan Zemes vēsturi, gan tagadni. Cilvēkiem atliek tikai minēt, kas nolēmis ar mums nodibināt kontaktu. Varbūt tā ir pati planēta, jo pastāv ne mazums teoriju, kas pamato, ka tā ir saprātīga būtne.
NASA pārstāvis paziņoja, ka mēs visu laiku gaidām signālus no Kosmosa, taču sagaidījām patiesu pārsteigumu, jo informācijas avots atrodas zem mūsu kājām(www.eniostudija.lv).

Ieliektās "dobās Zemes" teorija. Cilvēki dzīvo iekšpusē; kopā ar universu centrā. Teoriju, kura postulē, ka cilvēki apdzīvo dobās Zemes ārējo virsmu, sauc par Izliektās Dobās Zemes teoriju. Savukārt teoriju, kura postulē, ka mūsu universs pats atrodas dobās pasaules iekšpusē, sauc par Ieliektās Dobās Zemes teoriju. Zemes virsma, saskaņā ar šādu skatījumu, atgādina Daisona sfēras iekšējo apvalku.
Sairuss Tīds (Cyrus Teed), ekscentrisks doktors no Ņujorkas, 1869.gadā piedāvāja šādu Ieliektās dobās Zemes hipotēzi, nosaucot savu sistēmu par „Šūnveida kosmogoniju”. Tīds pat uz šās idejas bāzes nodibināja reliģisku kultu. Viņš apliecināja, ka 1869.gadā pie viņa ir ieradusies debesu vēstnese Koreša, kura ir paziņojusi, ka cilvēki dzīvo, nevis Zemes ārpusē, bet gan iekšpusē. Un, ka glābiņu debesīs iegūs tikai tie, kas apzināsies mūsu pasaules īsto uzbūvi. Tida piekritēju kustība ieguva "korešanisma" nosaukumu un tās pārstāvji, starp citu, vēl joprojām ir atrodami ASV.
Atsevišķi 20. gadsimta rakstnieki, piemēram, Peters Benders (Peter Bender), Johans Langs (Johnanness Lang), Karls Neperts (Karl Neupert) un Fricis Brauns (Fritz Braun) publicētajos darbos atbalstījuši "dobās Zemes" hipotēzi. Apgalvo, ka Hitlers ticēja Ieliektās dobās Zemes idejai un pat nosūtīja ekspedīciju uz Rīgenas salu, kur uzstādīja radariekārtas, notēmētas 45°grādu leņķī pret debesīm, cerībā izspiegot britu karafloti. Taču nesekmīgi.
Ēģiptiešu matemātiķis Mostafa Abdelkader, vairāku zinātnisku rakstu autors, izstrādājis detalizētu ieliektas dobās Zemes modeļa attēlojumu. Skatīt: M.Abdelkader, "A Geocosmos: Mapping Outer Space Into a Hollow Earth," 6 Speculations in Science & Technology 81­89 (1983.g.). Divu Abdelkadera rakstu kopsavilkums redzams American Mathematical Society apskatā (1981.gada oktobrī un 1982.gada februāri).

Budistu teorija. Tā ir pārliecībā, ka ir pārcilvēku rase, kuras pārstāvji laiku pa laikam ierodas virszemē pārraudzīt cilvēces attīstību. Tiek arī uzskatīts, ka šajā apakšzeme pasaulē dzīvojot miljoniem cilvēku un tajā ir daudz pilsētu, tās galvaspilsēta esot Šambala.
Senā filozofija pauž uzskatu, ka Agharta bija kolonizēta daudzus gadu tūkstošus pirms tam, kad svēts cilvēks aizveda savu cilti uz pazemi.

NLO nāk no Zemes iekšienes. Tā kā Arktikas apgabalos visai bieži novēroti NLO, tad likumsakarīgs ir jautājums: varbūt NLO ierodas no Zemes iekšienes. Par diskveida lidaparātiem savā dienasgrāmatā rakstīja arī Ričards Berds: „Zem spārniem pēkšņi parādījās dīvaini lidojoši objekti. Tie ātri tuvojas bortam. Tiem ir šķīvja forma un tie mirdz ugunīs. Tie ir tik tuvu, ka var atšķirt to pazīšanās zīmi. Tas ir svešs simbols, man tas nav pazīstams.”
Un vēl viens citāts no Bērda dienasgrāmatas par lidojošiem šķīvīšiem: „Mēs skatījāmies uz „lidojošajiem riteņiem,” kā tie izgaist blāvajās debesīs. Drīz lidmašīna atkal pakļāvās mūsu kontrolei. Abi mēs ilgi klusējām, katrs palikdams ar savām domām.”

Citplanētiešu pazemes pasaule. Ģeoloģi "dobās Zemes" teoriju atzīst par atspēkotu un atmestu jau kopš 18/19. gadsimta , kaut gan nenoliedz, ka Zemes dzīlēs varētu būt lieli tukšumi. Tikai cilvēki diez vai šajos dobumos varētu dzīvot. Ne tikai tādēļ, ka temperatūra planētas dzīlēs ir ļoti augsta, bet arī tāpēc, ka tur ir maz skābekļa, toties daudz cilvēkam indīgu gāzu. Tāpēc „Pazemes civilizācijas” eksistences piekritēji izvirzījuši jaunu hipotēzi. Proti, ka pazemes civilizācija ir ārpuszemes izcelsmes. Turpinājumā piedāvāju Dēnikena teoriju, kā citplanētu civilizācijas pārstāvji, ieradušies sirmos aizlaikos uz Zemes, apguva tukšos dobumus planētas dzīlēs jeb kā radās citplanētiešu pazemes civilizācija.

Dēnikena teorija. Reiz Kosmosā izraisījās karš starp divām citplanētiešu civilizācijām. Karu zaudējušie citplanētieši, kosmosa kuģos bēgdami no uzvarētājiem, atlidoja uz Zemi un atrada šeit patvērumu. Dēnikena teorijai ir rodams pamatojums vairāku tautu mitoloģijā (par to jau esmu rakstījis. Lasiet esejas „Dievu kari” sadaļas "Senā Izraēla," "Senie Heti" un "Senā Indija").
Taču pat uz Zemes kosmiskās kaujas zaudētāji nejutās pietiekami droši. Bēgļi izraka tuneļus, izveidoja pazemes pilsētas. Tādas patiešam atrastas Indijā, Peru un Ekvadorā. Šīs pazemes pilsētas pārsteidz ar grandioziem izmēriem - griesti bija 15 m augsti.
19.gs. 60.gados Turcijā, Anatolas provincē arheologi atrada pazemes pilsētu ar daudzām telpām, galerijām un ejām. Pazemes pilsētā pastāvīgi bija svaigs gaiss, ko nodrošināja perfekti veidotas ventilācijas šahtas. Pazemes pilsēta celta 9.gs. pmē. Eriks fon Dēnikens uzskata, ka šo pazemes pilsētu uzcēluši citplanētieši. Šeit viņi slēpās no vajātājiem.
Šie bēgļi no planētas Faetona, kas atradās starp Marsu un Jupīteru, laiku pa laikam kosmosā raidīja viltus signālus. Vajātāji uzķērās uz šīs viltības un uzspridzināja Faetonu. Pirms Ērika fon Dēnikena nevienam nebija ienācis prātā, ka veselu planētu varētu iznīcināt citplanētieši.
Amerikāņu zinātnieks E.Džonsons ar datoriem izanalizēja šo teoriju un pārliecinājās par tās dzīvotspēju. Šāds dievu karu scenārijs šķiet visai ticams, un iespējams, ka tā patiešām arī noticis. Tas par dievu kariem Kosmosā un uz Zemes.

Citplanētiešu pazemes bāzes. Esejā „Sazvērestība - slepena vienošanās ar citplanētiešiem?” rakstījām par ASV valdības vienošanos ar Zeta Reticuli pelēčiem, kas tika noslēgta 1954.gadā Holloman bāzē. Viens no vienošanās punktiem skāra pazemes bāzu būvniecību.
Kalnu inženieris un ģeologs Fils Šneiders strādājis slepenajā pazemes bāzu būvniecības jomā. Viņš apgalvoja: „1954.gadā Eizenhauera administrācija, apejot konstitūciju, noslēdza vienošanos ar atnācējiem no kosmosa, kuri apmetušies uz Zemes. Tolaik to sauca par vienošanos „1954 Greada”.
Pamatojoties uz šo Nacionālās drošības aģentūras vienošanos, tika izstrādāti esošo pazemes daudzstāvu bāzu modernizācijas un jaunu bāzu izveidošanas projekti atsevišķam vai ar citplanētiešiem kopīgām darbam. Lielākajā daļā gadījumu mums bija darīšana ar Pelēču rasi vai tās paveidiem.”
Slavenākā no šim bāzēm ir bāze Nevadā, „S- 4” rajonā, kas atrodas tikai 7 km attālumā no bāzes „51.” Visiem rajoniem, kuri tika nodoti citplanētiešu rīcībā, bija jābūt ASV Militārās jūras ministrijas pārraudzībā un vadībā.
1946.gadā rakstnieks, žurnālists un pētnieks Ričards Šavers Amazing Stories lasītājiem pastāstīja par savu konataktu ar citplanētiešiem, kas dzīvo pazemē. Minētais žurnāls bija domāts paranormālu notikumu aprakstīšanai. Šavers stāstā, ka viņš vairākas nedēļas pavadījis pazemes mutantu pasaulē. Pazemes iemītnieki līdzinoties dēmoniem, kas aprakstīt senās leģendās. Pazemes civilizācija, pēc Šavera vārdiem, ir tehnoloģiski attīstīta un šajā ziņā tālu pārspēj mūsējo. Turklāt pazemes iemītniekiem ir tehnoloģijas, kas ļauj tām kontrolēt cilvēku apziņu.
1963.gadā divi amerikāņu ogļrači Deivids Felins un Henrijs Torns, ejot pa ogļraktuves šahtu, pamanīja iespaidīgas durvis. Aiz durvīm uz leju veda marmora kāpnes.
Angļu ogļrači rokot pazemes tuneli izdzirdēja kādu svešu mehānismu troksni. Vīri izsita akmens sienu un ieraudzīja kāpnes, kas veda dziļāk zem zemes. Svešādo mehānismu troksnis kļuva vēl skaļāk. Ogļrači nobijās un metās bēgt. Pēc kāda laika atgriezušies, ogļrači neatrada ne pazemes ieeju, ne kāpnes.
Antropologs Džeims Makkens Aidaho pavalstī izpētīja kādu alu, par kuru vietējo iedzīvotāju vidū bija izplatījusies slikta slava. Izpētot alu, Makkens un viņa biedri negaidīti skaidri sadzirdēja vaidus un kliedzienus. Visai drīz pētnieku acīm pavērās šausmīga aina - cilvēku skeleti. Lielā sēra un indīgo gāzu dēļ tālāko alas izpēti nācās pārtraukt.

Dobās planētas ir likumsakarība. Amerikānis Džons Maknīblijs, dedzīgs Dobās Zemes aizstāvis, apgalvo, ka ne tikai Zeme, bet arī citas Saules sistēmas planētas ir dobi ķermeņi. Planētu satelītu fotogrāfijās redzamas analoģiskas atveres polu rajonos („dabīgā” ventilācija). Piemēram, infrasarkanos staros uzņemtajos Venēras attēlos redzams, ka atmosfēras gāzu temperatūra strauji pazeminās, tuvojoties Ziemeļpolam (attēls kļūst tumšāks), bet vidū atklājās siltuma avots(gaišs plankums). Tas arī ir planētas ģeogrāfiskais pols.
Arī Dr.Frenks Streindžers saka, ka visas planētas ir dobas, ka reti sastopama parādība – planētas virspusē dzīvo cilvēki.

Mēness ar tukšu vidu.

Pret „Dobās Zemes teoriju. Protams, ka fantastiskās teorijas pretinieku ir vairāk kā piekritēju.
Zemes poli. Zemes polos, saskaņā ar Dobās zemes teoriju, esot atveres uz Zemes iekšpusi.
Ko par to saka ģeoloģija? Nu Antarktīda pols parklāts ar biezu ledus segu - diezin vai tas kādam varētu izsaukt šaubas.
Citadi ir ar Ziemeļpolu.
Pa Ziemeļu Ledus okeāna dibenu iet divas kalnu grēdas – Lomonosova un Hakela, kas stiepjas no tagadējās Kanādas un Grenlandes līdz Krievijai. Viena ģeologu teorija vēsta, ka Lomonosova kalnu grēda pirms apmēram 54 miljoniem gadu vienkārši aizbraukusi no pašreizējo Barenca un Karas jūru krastiem un tās tagadējā atrašanās pie Krievijas šelfa ir tikai nejaušība. Otra teorija vēsta, ka daudz apspriestais lūzums kalnu grēdu nevis vienkārši pabīdījis sāņus, bet gan sagriezis to kā pulksteņrādītāju, tādējādi Lomonosova kalnu grēdu var uzskatīt par kontinenta dabisku turpinājumu. Iespējams ka kalnu grēdai ir vulkāniska izcelsme, jo tā nav nekas cits kā milzīgs vulkānisks plato.
Ja izdotos veikt 5 km dziļu urbumu kalnu grēdā, varētu pierādīt vienu vai otru koncepciju. Ja tur atrastu granītu, tad tas būtu šelfs. Ja bazaltu – tātad grēdai ir okeāniska izcelsme un ar kontinentu nav saistības. Pašlaik tik dziļus urbumus Arktikā neviens nav mēģinājis veikt. 2004.gadā starptautiskā Arktiskā urbšanas ekspedīcija ACEX pirmo reizi spēja veikt urbumu Lomonosova grēdā. Iežu paraugi, kurus izdevās iegūt no 428 m dziļuma izmaksāja 12,5 miljonus ASV dolāru. Tie palīdzēja noskaidrot tikai to, ka Arktikas pārklāšanās ar ledu sākusies pirms 45 miljoniem gadu. Attiecībā uz Lomonosova grēdu šie pētījumi neko nedeva. Lai iegūtu nopietnus rezultātus ar kuģiem vien nepietiek, urbumi būtu jāveic no platformām. Vienīgais kuģis no kā varētu veikt 5 km dziļu urbumu, ir japāņu Chikyu, kura izmaksas sastādījušas 540 miljonu dolāru.
Neko tādu par caurumu Ziemeļpolā, piemēram, nemin krievu ekspedīcija uz Ziemeļpolu, kas vairāk kā 4200 m dziļumā 2007.gadā novietoja Krievijas karogu no titāna jūras dibenā, lai tādējādi uzsvērtu savas tiesības uz nākotnē uzietajiem resursiem aukstā okeāna dibenā.
Dobās zemes teorijas apgāšanai zinātnieki izmanto datus: seismisko viļņu iešanu cauri Zemes garozai, zemes iežu izturību. Bez tam Dobās Zemes teorija ir arī pretrunā ar mūsdienu zinātnes priekšstatiem par planētu rašanos gāzu mākoņa sabiezēšanas rezultātā.

Pie mums. Pēc R.Rozītes vārdiem Altajā esot kāda skola, kur skolotājus sauc par pārstāvjiem, viņi kontaktējas ar Šambalu. Rozītei pat esot filma, kur ieeja redzama, bet kā tikt iekšā gan nerāda. Pilnvarotie saka, ka vienu reizi gadā viņi drīkst tur aiziet. Jābūt 12 cilvēkiem grupā, viņi nostājas pie lielās klints vai akmens un ar lūgšanu panāk ka akmens paceļas un viņi ieiet iekšā. Liels pārsteigums viņai bijis tas, ka šī Šambala vai Asgarta ir reāla. Pēc viņas domām Latvijā tādi vārti varētu būt pie Burtnieka ezera. Tādi vārti ir arī Peru.

Šodien. Šīs teorijas aizstāvji vēl šodien izdod grāmatas, dažās no tām redzami pat šī „cauruma” aerofotouzņēmumi. Kā viens no piekritēju argumentiem skan tas, ka daudzas lietas pasaulē ir dobas – kauli, augļi un dzīvnieki. Tad kādēļ tāda nevarētu būt arī Zeme?
2007.gada Mazajam Zaļajam gadījās būt Gruzijā un satikt turienes ezotēriķus. Tie visā nopietnībā nosolījas aizvest uz vietu, kur pa spirālveida alu-šahtu uz leju, ejot veselus 9 mēnešus, iespejams nokļūt Zemes iekšpusē. Senatnē tā esot darījuši mūki. Ceļojums bija interesants, taču nekādu eju tā arī neizdevās ieraudzīt, pilnīgi nepamatots apgalvojums. 

Saites:
Nezināmi lidojoši pazemes objekti.