Dziļniršana
Latviešu 300 m dziļumrekords. 1952.gadā PSRS kara flotē obligātā dienestā tika iesaukti 3 latvieši – Dainis Limbēns, Pēteris Paraževskis un Ādolfs Kovaļevskis. Viņi nokļuva militāro ūdenslīdēju skolā Balaklavas kara daļā Krimā. Zīmīgi, ka tur apmēram 1/3 daļa rotas personāla bija latvieši. Apguvuši ūdenslīdēju iemaņas, visi trīs nokļuva Avārijas glābšanas dienestā Kaspijas flotilē, Baku jūras kara flotē.
Toreiz te komplektēja zemūdenes, kuras varēja ienirt līdz 300 m, un tika pieņemts slepens lēmums gatavoties dziļuma rekordam. Tai laikā pasaulē nebija neviena, kas spētu atraties zem ūdens tādā dziļumā. Latviešu ūdenslīdēji kopā ar citiem kolēģiem iesaistījās mācībās kā sniegt palīdzību zemūdens avāriju gadījumos. Projekta izstrāde notika netālu no Pēterpils, slēgtajā Lomonosovas kara pilsētiņā, kurā atradās Krievijas kara flotes Avārijas glābšanas zinātniskās pētniecības institūts. Par eksperimenta īstenotājiem izvēlējās 24 Kaspijas flotiles ūdenslīdējus, viņu vidū bija arī Limbēns, Paraževskis un Kovaļevskis. Jāpiezīmē tomēr, ka piedalīšanās bija brīvprātīga, jo pasākums ļoti riskants.
Sākās mācības Kaspijas jūrā, kuru laikā iegremdēšanās dziļums pakāpeniski pēc plāna tika palielināts. Eksperimenta laikā gadījās dažādas grūtības, to skaitā bija arī bojāgājušie. Apstākļi sakrita tā, ka pirmie 300 m dziļumā pārī nolaidās Paraževskis un Limbēns. Otrais pāris bija Kovaļevskis un Viktors Šalajevs (krievs no Veļikiju Luku apkārtnes).
Ekipējumā izmantoja PSRS ražotu ūdenslīdēju tērpu un elpoja hēlija un skābekļa maisījumu. Ūdenslīdēju apsēdināja krēslā, kuru krievi sauca par besedku, un tos tā nolaida uz platformas, kas atradās jūrā. Pa to no besetkas pārgāja uz kapsulu jeb „zvanu.” Tad apmēram 10 minūšu laikā šis „zvans” tika nolaists 300 m dziļumā. Tur ūdenslīdēji atradās 10-15 minūtes, bet ārā no „zvana” neizgāja. Nolaišanās laikā tika fiksēti dažādi rādītāji un pārbaudītas līdzpaņemtās ierīces.
Pēc tam norisa pacelšanās – tā ilga veselas 4 stundas! Pēc tās ūdenslīdējus ievietoja baro/dekompresijas kamerās, kur tie pavadīja vēl 70 stundas! Nirējam Šalajevam kļuva slikti, kas to pacēla līdz 100 m, tomēr tas beidzās bez nelāgām sekām. Kovaļevskis atceras, ka pēc izniršanas no 300 m dziļuma, viņu pārņēma liels nogurums un vārgums. Tikai pēc daudziem gadiem viņam atausa apjausma, ka uzstādījis tā laika dziļumniršanas pasaules rekordu!
Par piedalīšanos šai eksperimentā esot solīta Zelta zvaigzne, kuru gan tā arī nepiešķīra. Kovaļevskis pieļauj, ka tas saistīts ar nelaimi Baltijas jūrā pie Tallinas, kad mīnu kuģis taranēja zemūdeni M-200. Toreiz glābšanas operācijas laikā aizgāja bojā 28 jūrnieki.
1956.gadā latviešu jūrnieki no krievu flotes demobilizējās. Viņiem tika pasniegti piemiņas pulksteņi ar gravējumiem iekšpusē.
Pēteris Paraževskis līdz pensijai strādāja par ūdenslīdēju uzņēmumā „ASPTR,” un tagad (2011.g.) dzīvo Rīgā.
Ādolfs Kovaļevskis visu savu darba mūžu nostrādāja par ūdenslīdēju dažādos Liepājas uzņēmumos, un tagad (2011.g.) dzīvo Liepājā.
Par Daini Limbēnu mēs neko nezinām.
Šo eksperimentu apliecina arī PSRS Aizsardzības ministrijas oficiālie izdevumi.
Hansa Kellera iegremdēšanās. Šis Šveices profesors tiek uzskatīts par pasaulē pirmo cilvēku, kurš sasniedzis 300 m 1962.gada 4.decembrī.
Roberts Rūža. Viņa karjera sākās 1971.gadā Daugavpils glābšanas stacijā un drīz pēc tam Latvijas PSR Komunālās ministrijas rīkotajos ūdenslīdēju kursos Jūrmalā, Majoros. 1984.gadā Rūža pabeidza PSRS Gāzes rūpniecības ministrijas tresta Arktikņeftegazpromrazvedka profesionālās tehniskās izglītības ūdenslīdēju skolu, kas atradās Murmanskā, un bija vienīgā tāda mācību iestāde PSRS. Tajā gatavoja dziļūdens ūdenslīdējus jeb akvanautus.
Rūža tika atlasīts komandā, kurai vajadzēja sasniegt 300 m dziļumu. Eksperiment risinājās uz britu kuģa Sprut Barenca jūrā, un to vadīja franču speciālisti.
Iegremdēšanās notika šādi: divus ūdenslīdējus ievietoja barokamerā, un tur radīja spiedienu, kādā bija paredzēts nolaisties. Tad abus pārvietoja uz „zvanu,” kurā jau iepriekš tika radīts attiecīgam dziļumam atbilstošs spiediens. Lai dzelmē „zvanu” atvērtu, tā iekšpusē mazliet samazināja spiedienu.
1985.gada novembrī notika nolaišanās 305 m dziļumā. Rūžam viss notika kā plānots, bet divi citi nirēji saslima ar dekompresijas slimību. Pēc iegremdēšanās tālaika gāzes rūpniecības ministrs Viktors Černomirdins atsūtīja apsveikuma telegrammu.
Pēc tam sekoja ilgs laiks barokamerā. Reiz Rūža tādā pavadīja pat 34 dienas. Pēc katras no nolaišanām ūdenslīdējiem veica medicīnas pārbaudes Maskavas un Kijevas institūtos. Pēc tam viņi atpūtās Aizsardzības ministrijas bāzē pie Elbrusa.
1986.gadā Rūža atgriezās Latvijā un strādāja par Daugavpils glābšanas stacijas priekšnieku.
No attāluma vadāma ASV zemūdene Nereus pavadīja desmit stundas dziļākajā zināmajā vietā pasaules okeānā, sasniedzot 10 902 metru dziļumu Marianas dziļvagā Klusā okeāna rietumos. Tas padara "Nereus" par pašlaik vienīgo visdziļāk ienirt spējīgo zemūdeni pasaulē un pirmo aparātu, kas izpētījis Marianas dziļvagu kopš 1998. gada.
padara "Nereus" par pašlaik vienīgo visdziļāk ienirt spējīgo zemūdeni pasaulē un pirmo aparātu, kas izpētījis Marianas dziļvagu kopš 1998. gada.Bezpilota aparātu ar vieglu saiti no attāluma vada piloti, kas atrodas uz kuģa. Tievā optiskās šķiedras saite, kas savieno zemūdeni ar pētniecības kuģi "Kilo Moana", ļauj tai ienirt lielos dziļumos un padara zemūdeni sevišķi manevrētspējīgu. "Nereus" var arī pārslēgt autonomā režīmā.
"Ar tādu robotu kā "Nereus" mēs tagad varam izpētīt faktiski jebkuru vietu okeānā," sacīja projekta vadītājs un galvenais zemūdenes veidotājs Endijs Boens.
"Dziļvagas ir faktiski neizpētītas un es esmu absolūti pārliecināts, kas "Nereus" sniegs jaunus atklājumus. Manuprāt, tas iezīmē jaunu ēru okeāna izpētē," viņš teica.
Saites.
Ģeoloģija.
