Darbības vārds
Verbs.
Vārdu šķira, kas nosauc darbību vai stāvokli kā laikā norisošu procesu.
Dažādās valodās darbības vāriem ir gan universālas, gan atšķirīgas gramatiskās pazīmes. Ide valodās darbības vārds pretstatīts nomenam, bet ir valodas, kur šis pretstatījums maz diferencēts.
Darbības vārda pamatkategorijas ir persona, laiks, kārta, izteiksme; sekundāra kategorija - veids. Tās izteiktas ar dažādiem formāliem rādītājiem gan sintētiskās (strādāju), gan analītiskās (esmu strādājis) formās.
Darbības vārdu formu maiņu sauc par locīšanu jeb konjugēšanu. Darbības vārda sintaktiskā pamatfunkcija ir predikativitāte, tas veido izteikuma kodolu un ar savu valenci nosaka izteikuma locekļu veidu un skaitu.
Latviešu valodā. Latviešu valodā darbības vārdu raksturo visas darbības vārda pamatkategorijas, kā arī veida un skaitļa kategorija, lokāmos divdabjus un ar tiem veidotās analītiskās formas arī dzimtes un locījuma kategorija. darbības vārda kategorijas aptver visu darbības vārdu formu sistēmu, bet ne visās formās tās izteiktas vienādi. Visas darbības vārda formas dalāmas finītās jeb personu un infinitās formās. Personas, arī laika, izteiksmes nozīme vispilnīgāk atklājas finīto formu paradigmā.
Pēc finīto formu veidošanas pazīmēm darbības vārdus iedala konjugācijās un konjugāciju grupās. Darbības vārus grupē pārejošos jeb transitīvos un nepārejošos jeb intransitīvos, tiešos jeb nerefleksīvos un atgriezeniskos jeb refleksīvos (mācīt - mācīties); no semantiskā viedokļa - patstāvīgos darbības vārdos (mācīt, dzirdēt), palīgdarbības vārdos (būt, tikt).
Īpaša grupa ir modālie darbības vārdi, kam var būt patstāvīga, gan palīgdarbības vārda nozīme (es varu - varu izdarīt); no vārdu drināšanas viedokļa - pirmatnīgos (kurt, braukt) un darinātos (kurināt, izbraukāt, braucīt).
