Aliens

Dārzu un parku arhitektūra

Arhitektūras nozare, kas veido dārzu, parku u.c. apstādījumu plānu un telpisko kompozīciju.

Dārzu un parku arhitektūras kompozīciju elementi ir augi, vietas reljefs - mākslīgi veidots vai dabisks, ceļu tīkls un laukumi, ūdenstilpnes ar mierīgu vai plūstošu ūdeni - baseini, strūklakas, kaskādes, labiekārtojuma priekšmeti - soli, iežogojumi, apgaismes ķermeņi, skulpturāli darinājumi un dārza celtnes - paviljoni, lapenes, kioski. Tās attīstību ietekmējuši dažādu zemju atšķirīgie klimatiskie apstākļi, sabiedrisko iekārtu un estētisko uzskatu maina, tautu un sabuiedrības sadzīves paražas un tradīcijas, sekmējot daudzveidīgu dārzu un parku arhitektūras kompozīcijas paņēmienu rašanos.

Kompozīcijas izveidē dominē 2 pamatprincipi:
      -  regulārais - pēc tā veidotā kompozīcijā visi kompozīcijas elementi iekļauti noteiktās ģeometriskās formās un simetriski iezvietoti galvenokārt līmeniskā plaknē;
      -  ainaviskais - pēc šī principa  veidotai kompozīcijai raksturīgs kompozīcijas elementu brīvs, glezniecisks izkārtojums.

Vēsture. Pēc regulārā principa veidoti dārzi pie sakrālām celtnēm, pilīm un bagātnieku dzīvojamām mājām bija izplatīti jau Senajā Ēģiptē un Divupes pilsētvalstīs. Piemēram, uz mākslīgajām terasēm bija iekārtoti t.s. Semiramīdas gaisa dārzi Bābelē ap VII gs.pmē.
Senajā Grieķijā bija ar skulptūrām rotāti dārzi - heroni un simetriski apstādījumi ap pilsētas centru.
Senajā romā bija kolonāžu ietverti, plaši sabiedriski dārzi ar lapenēm un pergolām, mākslīgām ūdenstilpnēm, skulptūrām, sarežģītas formas apcirptiem augiem, kā arī peristila dārzi  dzīvojamo māju iekšpagalmos.
Viduslaikos Arābu kalifāta zemēs, Persijā un Vidusāzijā - augstu sienu ietverti dārzi ar ģeometrisku plānojumu, ko akcentēja šauru kanālu tīklojums, zālāju forma, ziedu kontrasti. Arābu iekarotajā Ibērijas pussalā VIII-XII gs. bija t.s. spāņu-mauru dārzi - nelielā pagalmiņā izveidoti krāsainām flīzēm izlikti baseini un kanāli, dzīvžogi no apcirptiem mūžzaļiem krūmveida augiem.
Ainaviskais princips, kam pamatā ir ideja par dabas mūžīgo atjaunošanos, bija galvenais Ķīnas dārzu un parku arhitektūrā, kas atstāja lielu ietekmi uz Indijas un Tālo Austrumu zemju dārzu un parku arhitektūrā. Īpašu nozīmi tas ieguva Japānā XIV-XVIII gs., kur tika veidoti plaši ainaviski dšrzi un parki pie klosteriem, ar tējas ceremoniju saistīti dārzi pie dzīvojamām mājām un miniatūri dāriņi iekštelpās - t.s. ainavas uz paplātes. Dārzu galveno elementu izvēlē un organizācijā (sūnu, smilšu, akmeņu, ūdens u.c. dārzi) tika ietverta sarežģīta simbolika, kas atspoguļoja reliģiskas, filozofiskas un ētiskas idejas.
Eiropas viduslaikos dārziem bija galvenokārt utilitārs raksturs.
Tālākajā dārzu un parku arhitektūras attīstībā liela nozīm bija regulārajiem renesanses un baroka laikmeta dārzu paraugiem itālijā - īpaši XVI gs. arhitektu Dž.Vinjola un P.Ligorio izpildījumā un Francijā - XVII gs. arhitektaA.lenotra izpildījumā.  Regulārie dārzi bija raksturīgi tieši renesansei un barokam. Regulāro dārzu plānojumā tika ieturēta simetrija un regularitāte. Ceļu tīklam, puķu dobēm, zālājiem, krūmiem un mežu masīviem bija stingri noteikta ģeometriska forma. kokus un krūmus apcirpa, izveidojot lapotnei ģeometrisku veidolu: lokveida, piramīdveida, konusveida utt. Latvijā, piemēram, skaists regulārais parks pēc vecajiem pils plāniem ir atjaunots ap Rundāles pili. Tāds ir arī Versaļas parks pie Parīzes.
Itālijā dārzus iekārtoja galvenokārt stāvās nogāzēs, ierīkojot ar kāpnēm savienotas terases, atbalsta mūrus, grotas un kaskādes. Dārzus veidoja kā sistēmu, kurā efektīgi skati mijās ar perspektīvām. Kompozīciju pamatā bija galvenās celtnes arhitektoniskās kompozīcijas principi, tāpēc tos sauca arī par arhitektoniskajiem dārziem - d'Estes villas dārzs Tivolī (XVI gs.).
Francijā regulāros dārzus veidoja galvenokārt līdzenā vietā lielā platībā, ar vienotu celtnes un parka kompozīcijas galveno asi.  Tiem raksturīgi lieli parteri, stingri iezīmētas dobes un gludas ūdenstilpnes, ar apcirptiem dzīvžogiem norobežoti bosketi, alejas, kas paver tālas perspektīvas, skulpturālais rotājums ar vienotu tematiku. Franču parkiem ir stingra ģeometriska kompozīcija un funkcionāls sadalījums. Tāpēc tos sauc arī par ģeometriskajiem dārziem. 
Krievijā ievērojami regulārie dārzi tika ierīkoti XVIII gs. sākumā pie piļu ansambļa Pēterpilī un tās apkaimē - Vasaras dārzs Pēterhofā, kā arī Maskavā un tās apkaimē - Kuskovas un Arhangeļskas parks.
XVIII gs. sākotnēji Anglijā arhitekti Č.Bridžmens, V.Kents, V.Čeimberss, vēlāk arī pārējās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā sāka ierīkot ainavu jeb t.s. "angļu parkus," kuru izveidē liela nozīme bija Ķīnas un Japānas dārzu un parku arhitektūras principiem. Šis parku veids sāka attīstīties klasicisma laikmetā. Šiem parkiem raksturīgs brīvs plānojums un dārza sapludināšana ar apkārtējo ainavu, radoši pārveidoti dabas motīvi - pļavas ar gleznainām koku un krūmu grupām, ūdenstilpnes  ar brīvu krastmalas konturējumu, nenoteiktas formas dobes vai stādījumu grupas, gaismēnu kontrasti, viduslaiku un antīkās arhitektūras celtņu drupu imitācijām, austrumu arhitektūras un tautas būvmākslas elementu izmantošana romantisku noskaņu radīšanai. Pie mums Latvijā tādi parki ir Mežotnē, Alūksnē un Kazdangā.
Ievērojami ainavu parki Krievijā izveidoti XVIII gs. beigās - XIX gs. sākumā: Pēterpilī Pavlovskas parka ainaviskā daļa, Kuzminku parks Maskavas apkaimē. Ukrainā tādi ir Trostjanecas un Sofijevkas parks Umaņā.
No XIX gs. vidus Eiropas valstīs un ASV daudz veidoja sabiedriskos parkus, galvenokārt piepilsētās. Tajos sākotnēji izmantoja ainavisko principu, no XIX gs. beigām - apvienojot regulārās un ainaviskās kompozīcijas elementus.
XX gs. dārzu un parku arhitektūra cieši saistīta ar pilsētbūvniecību un ainavu arhitektūras attīstību: parkus ierīko rekultivētās vietās, radot pilnīgi jaunu ainavu - Amsterdamas meža parks, ieviešas reljefa mākslinieciskā modelēšana - ģeoplastika, skulpturālā ainava; daudz uzmanības tiek pievērsts mazajiem dārziem - skvēriem, jumtu dārziem, dārziem pie dzīvojamajām un sabiedriskajām ēkām un to iekštelpās, kā arī to arhitektūrai.

Dārzu un parku arhitektūra Latvijā. Sākums Latvijā saistīts ar 1721.gadu, kad Rīgā ierīkoja pirmos regularos dārzus - Ķeizardārzu (vēlāk Viestura dārzs, tagad Dziesmu svētku parks) un dārzu Aleksandra augstumos (tagad Rīgas trako mājas dārza daļa).
Līdz XIX gs. parkus un dārzus veidoja galvenokārt pie muižām un pilīm. Piemēram, franču regulārā parka principus izmantoja Rundāles pils parkā - arhitekts B.F.Rastrelli, 1734.g., arī Burtnieku, Dundagas, Krāslavas u.c. muižu parkos.
Tipiskākie ainavu parki: Kazdangas, Cesvaines, Alūksnes, Mežotnes muižu parki.
XIX gs. dārzu un parku arhitektūrai raksturīga regulārā kompozīcija ap  galveno ēku, perifērijā - ainaviskā kompozīcija - Stāmerienas, Kroņvircavas, Elejas parki. 
1891.gadā pie Skrīveru muižas M.Zīverss izveidoja pirmo dendroloģisko parku.
XIX gs. plaši izvērsa parku un dārzu iekārtošanu pilsētās. Rīgā tika izveidots Vērmanes parks (1817.g.), Strēlnieku dārzs (1863.g., tagad Kronvalda parks), kanālmalas apstādījumi (1859.g.); Liepājā - Jūrmalas parks (1870.g.).
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā Rīgas dārzu direktora G.Kufalta vadībā ierīkoja parku Torņkalnā (tagadējais Arkādijas dārzs) un Grīziņkalnā (tagadējais 1905.gada parks), Miera dārzu, Esplanādes apstādījumus.
1901.gadā izstrādāja projektu tagadējā Rīgas Mežaparka izveidei.
Dārzu un parku arhitektūras principus izmantoja, veidojot Zooloģisko dārzu (1912.g.) un Botānisko dārzu (1922.g.).
1914.-1944.gados dārzu iekārtošanu vadīja Rīgas dārzu direktors A.Zeidaks.
1958.gadā Tērvetē M.Kļaviņš izveidoja pirmo Latvijas meža ainavu parku.

Saites.
Arhitektūra un arhitekti.