Dāvids II (1508.-1540.g.)
Dawit II, Lebna Dengal.
Radniecība. Dēls - Helavdvoss (nākamais neguss).
Biogrāfija. Valdīja no 1508.-1540.g. (ķēniņu saraksts sakrīt ar etiopu mācību grāmatu). Bija nepopulārs valdnieks, kas nespēja noturēt paklausībā pakļautās tautas.
Kāpa tronī kā nepilngadīgs, tāpēc līdz 1516.gadam viņa vārdā valdīja reģente princese Helēna (Empress Elleni), un realizēja vērā ņemamu varu līdz pat tās nāvei 1524.gadā.
1508.gadā Etiopijā ieradās portugāļu sūtītais Malindi(?). Princese Helēna izturējās labvēlīgi pret militārās savienības ideju ar Portugāli, un nosūtīja uz turieni sūtni.
1517.gadā veica sekmīgu militāro kampaņu pret Adalu, nogalināja tās sultānu un spējīgāko tā ministru Mahfuzu. Tas izsauca lielas jukas šai musulmaņu valstiņā un radīja vēlākā kara priekšnoteikumus.
Mainīja princeses Helēnas politiku attiecībā pret portugāļiem, un tādēļ vēsi (tas laikam maigi bij` teikts!) uzņēma 1520.gadā oficiālo portugāļu delegāciju, kas ilga līdz pat 1526.gadam. Tās uzturēšanās laikā 1524.gadā nomira iepriekšējā reģente princese Helēna.
Portugāļu delegācijas misija (1520.-1526.g.). Tā ieradās kā atbilde uz iepriekš princeses Helēnas sūtīto vēstnieku uz Portugāli militārās savienības dibināšanai. Delegācijas vadītājs bija Rodrigo de Lima (Rodrigo di Lima), tā izsēdās krastā Sarkanās jūras Masavas ostā 1520.gada aprīlī. Tās sastāvā bija arī mūks Francisko Alvarišs (Francisco Alvares). Delegācija devās valsts vidienā, lai satiktos ar tā laika ķēniņu Lebnu Dengeli, kurš kopumā delegāciju uzņēma slikti - pat rupji un aizvainojoši. Etiopu ķēniņš pret portugāļiem izturējās ar lielu neuzticību, visi laiku pasvītrodams savu neatkarību, un nevēlēdamies nekādu ciešāku savienību ar Portugāli.
Tomēr viņš atļāva portugāļiem dibināt fortus Masavā, Dahlakas salās un Zeilā.
Delegācijas uzturēšanās laikā sešus gadus līdz 1526.gadam Alvarišs ceļoja pa Etiopiju. Par ceļojumu viņš sarakstīja atskaiti „Prezbiteris Indijas Jānis” (The Prester John of the Indies), kuru izdeva Lisabonā 1540.gadā. Šī grāmata ir svarīgs ziņu avots par viduslaiku Etiopiju.
Portugālis Alvaress ziņo, ka šis Dāvids II pārvietojis galvaspilsētu.
Cīņa ar musulmaņiem (1528.-1632.g.). Priekškara situācija nobrieda jau XVI gs. 20.gados. 1517.gadā Dāvids II veica sekmīgu militāro kampaņu pret Adalu, nogalināja tās sultānu un spējīgāko tā ministru Mahfuzu. Tas izsauca lielas jukas šai musulmaņu valstiņā, kas dzīvoja no tirdzniecības un tai bija nepieciešams miers. Turklāt no dienvidiem tai uzmācās somāļi, tamdēļ Adalas valstiņas galvaspilsēta drošības apsvērumu dēļ tika pārvietota uz Harāru. Tas viss radīja vēlākā kara priekšnoteikumus.
Pašā Adalas valstī bija divas nometnes. pirmajā bija sultāns un tirgotāji, kas vēlējās mieru. Otru vadīja nogalinātā ministra Mahfuza meitas vīrs Ahmeds Grans, kurš vēlējās karot džihādā pret Etiopijas kristiešiem kopā ar somāļu ciltīm. galu galā Grans nogalināja sutānu un 1526.gadā sāka sirojumu sēriju pret etiopiem. Viņš radīja labi apmācītus, ašus, spēcīgus un sev uzticīgus kavalērijas spēkus.
Lieli musulmaņu spēki bija sakoncentrēti Hararā, Āfrikas raga austrumos. Tos vadīja harizmātisks musulmaņu līderis Ahmeds ibn Ibrahims el Gazi (pēc iesaukas Gran – „kreilis"). Pēc vairāku gadu rūpīgas gatavošanās viņš beidzot 1528.gadā pasludināja svēto karu. Viņa karaspēkā bija arābu algotņi, somāļi un turku musketieri, kurus atbalstam nosūtījusi Osmaņu impērija.
1527.gadā sultāns (laikam tas pats Grans) atteicās maksāt meslus.
1528.gada septembrī Lebna Dengels beidzot šos musulmaņu sirojumus atzina par ļoti bīstamiem un nosūtīja Tekli Jēzu (Tekle Yesus) pret Granu, tomēr etiopi tika sakauti.
1529.gada martā imperators pats veda kaujā lielu armiju pret Granu, un izšķirošā kaujā pie Šimbrakuras (Shimbra Kurie) etiopi atkal tika sakauti. Liela nozīme kaujā bija 200 turku musketieriem.
Kara turpmākā gaitā 1531.gadā Ahmeds Grans guva nākamās uzvaras pār Islamu Sagadu (Islam Sagad) pie Antokijas (Antokiya), pār Tekle Jēzu pie Aifaras (Aifara) un pār Vasanu Sagadu (Wasan Sagad) un pēdējām abesīņu armijas atliekām pie Zukuālas (Zuquala).
Laikā no 1532.-1534.gadam Grans vajāja Lebna Dengelu pa Tigraju līdz Mazagai (Mazaga) ZR, tad atpakaļ pa to pašu Tigraju, Vagaru (Wagara), Dambeju (Dambea) un iekšā Gojamas provincē. Tomēr Granam notvert abesīņu imperatoru tā arī neizdevās.
1535.gadā Grans sagrāba Šoa (Shoa), Davaru (Dawaro), Lastu (Lasta), Hadiju (Hadya), Vaju (Waj), Bali, Damotu (Damot) un lielāko daļu Amhāras (Amhara) un Tigrajas. Taču pavisam gludi vis negāja, un Grana kareivji cieta zaudējumus Tigrajā no bada un slimībām. Viņa kavalērija saglabājās, taču lielu daļu kājnieku Grans bija spiets aizvietot ar kristiešu rekrūšiem.
Karš kopumā vilkās 15 gadu. Visa zeme liesmoja, izšķīrās etiopu valsts pastāvēšana. 1535.gadā Ahmeds Grans ieņēma un nopostīja Aksūmu. Oriģinālā Sv.Marijas Cionas katedrāle tika nopostīta līdz pamatiem, taču dažas dienas pirms tam priestreri izveda Derības šķirstu un noslēpa uz kādas salas Tana ezerā. Dramatiskās situācijas dēļ vajātais un izmisušais etiopu ķēniņš Dāvids II izšķīrās par savienību ar portugāļiem, un nosūtīja vēstnesi uz Lisabonu pēc palīdzības.
Etiopu militārajās neveiksmēs lielā mērā bija vainojama Lebnas Dengela kļūmes valdīšanā: savulaik atteicās no portugāļu palīdzības, pienācīgi un jau laikus nenovērtēja briesmas, kas radās līdz ar Ahmeda Grana kāpšanu tronī Adalā, izsūtīja līderus-augstmaņus (piemēram bitveded), kas vēlāk cīnījās Grana pusē un vispār - valdīja tik slikti, ka musulmaņu karaspēku atbalstīja daudzi kristīgie abesīņi.
Portugāļu vienības iesaistīšanās karā. Pēc 1535.gada Grana karaspēks tika koncentrēts Angotā un Fatagarā, kur to neskāra bads. Šoā, Debejā (Debea), Tigrajā un citās iekarotajās zemēs tika atstāti musulmaņu garnizoni. Abesīņu pretestība turpinājās, taču Grana kavalērija pārvietojās tik ātri, ka Lebna Dengels nekādi nespēja savākt kādu lielāku armiju, un nomira 1540.gadā.
Cīņu ar musulmaņiem turpināja viņa dēls Helavdvoss.
Saites:
Etiopu ķēniņu saraksts.
Abesīnija.
Ahmeds Grans.
