Darba birža
Starpniekiestāde starp uzņēmējiem un strādniekiem darbaspēka pirkšanas-pārdošanas attiecībās.
Vēsture. Darba biržas radās Vācijā un Lielbritānijā XIX gs. 1.pusē.
Mūsu dienās darba biržas ir galvenokārt valsts iestādes, kas nodarbojas ar bezdarbnieku iekārtošanu darbā, strādnieku pārvietošanu citā darbā, darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma pētījumiem, profesionālo orientāciju, izmaksā bezdarbnieku pabalstus (Lielbritānijā, Francijā, Itālijā).
Strādnieku un kapitālistu konfliktu, streiku gadījumā darba biržas uzņēmumus apgādā ar streiklaužiem.
Krievijā darba biržas radās XX gs. sākumā: Rīgā 1904.gadā, Pēterpilī 1908.gadā, Maskavā 1913.gadā.
PSRS pirmajos padomju varas gados darba biržas tika izmantotas cīņai pret bezdarbu. 1930.gadā bezdarbs bija likvidēts un darba biržas beidza pastāvēt.
Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas jaunattšitības valstīs darba biržas izveidojās galvenokārt pēc II Pasaules kara. Tās radīja iespēju uzlabot darbaspēka resursu izmantošanu.
Latvijā darba biržas funkcijas veica darba apgādes, kas bija Rīgas un apriņķa pilsētu valdes pakļautībā un Darba ministrijas (no 1925.gada Tautas labklājības ministrijas) pārziņā. Dažādi ierobežojumi (vecums: vīriešiem 18-65 g.; sievietēm 18-60 g.; pilsētā nodzīvotais laiks - ne mazāk par 1 g.) liedza reģistrēties darba biržā visiem faktiskajiem bezdarbniekiem. Reģistrētajiem bezdarbniekiem parasti piedāvāja maz atalgotu, profesijai neatbilstošu sezonas darbu.
1930.gadā privātajos uzņēmumos iekārtoja 4647 bezdarnbiekus, sezonas darbos - 23 367 bezdarbniekus. Ik mēnesi darbā iekārtoja vidēji 383 reģistrētos bezdarbniekus, bez darba palika 4851.
1939.gadā darba apgādes tika pakļautas Darba centrālei.
Darba biržas nespēj būtiski ietekmēt darba tirgu, mazināt bezdarbu; biržas rekomendācijas uzņēmumiem nav obligātas. Vairākums strādnieku iekārtojas darbā, neizmantojot darba biržu starpniecību - ASV 85%.
