Derviši
Islāma mistiķi un klejojošie mūki, mistisko mācību paudēji un izplatītāji.
Aicināja vienoties ar Dievu, izmantojot gavēni, lūgšanas un askētiskus vingrinājumus. Viņi izplatīja ticību, ka nākšot mahdi, t.i. Dieva sūtnis, kam būšot jānodibina vispārīga vienlīdzība un labklājība, izdaudzinātā "Dieva valstība" virs zemes.
Derviši sekmīgi konkurēja ar ortodoksālo oficiālo garīdzniecību, samazināja tās ienākumus, ko tā saņēma no ticīgajiem kā nodevas par reliģiskā kulta un ceremoniju pildīšanu. Tāpēc ortodoksālā garīdzniecību, un vispirms jau tās virsslānis, kas sastāvēja no ulemiem - teologiem un fakihiem - likumu zinātājiem, izturējās pret misticisma izpausmēm naidīgi. Toties vienkāršā tauta pret tiem izturējās ar godbijību un simpātijām, jo tie nosodīja bagātnieku mantkārību, tiesnešu pērkamību un valdītāju cietsirdību, slavināja nabadzību un aicināja būta tturīgiem. Sevišķi populāri kļuva klejojošie derviši, kas pārtika no dāvanām. Klejojošie derviši, protams, ne bez sava pašlabuma, zīlēja, pareģoja un dziedināja, uzdodamies par Dievam tuvu stāvošiem cilvēkiem.
Uz vietas dzīvojošie derviši apvienojās īpašās organizācijās - brālībās jeb ordeņos. Katra ordeņa priekšgalā atradās audzinātājs - šeihs (išans?), kuru visiem ordeņa locekļiem vajadzēja bez ierunām klausīt. Ietekmīgu šeihu parasti ielenca liels pūlis miridu, kas bija viņa novici un mācekļi. Noteiktās dienās viena vai otra klostera derviši sapulcējās uz reliģiskajām ceremonijām (zikrs). Zikra laikā derviši korī skaitīja lūgšanas vai dziedāja svētās himnas, to pavadīdami ar dažādām ķermeņa kustībām. Dažreiz viņi dejoja vai vienkārši griezās riņķī mūzikas pavadījumā. Tā viņi noveda sevi līdz afekta stāvoklim, līdz ģībonim. Šais ceremonijās tika pieļauti arī nepiederīgi skatītāji ordeņa vai klostera reklāmas nolūkā.
Dervišu klosteri - hanaki.
Dervišu vadoņi - išani.
Virpuļojošos dervišus var redzēt Mevlanas mošejā pie Konjas (Turcija), viņu priekšnesumi pieejami arī Stambulā.
Saites.
Mistiskais islāms.
