Doņeckas lidostas aizstāvēšana (2014.-2015.g.)
Doņeckas lidostas ilgstoša aizstāvēšana pret krievu separātistiem krievu-ukraiņu kara sākumā 2014.-2015.gados.
Cīņa par Doņeckas lidostu sākās 2014.gada 26.maijā, kad krievu un čečenu kaujiniek sagrāba Doņeckas lidostas ēku. Tai pašā dienā ukraiņu armija deva gaisa un sauszemes militāro triecienu pa uzbrucējiem un atguva lidostas ēku un lidostu.Ukraiņu aizsardzība lidostā turpinājās 242 dienas - līdz 2015.gada 22.janvārim.
Kaujas gaita. Vēl 25.maija naktī ukraiņu drošības dienasta darbinieks un nodevējs Aleksandrs Golovura (Александр Головура) ieveda jaunajā terminālī krievu diversijas vienību "Dzirkstele" ("Искра"), kadiroviešus, "Austrumi" ("Восток") kaujinieku grupu. Papildu spēki tika izvērsti birzē pie viesnīcas "Полет."
Tālāko stāsta 3.pulka virsnieks ar iesauku Tūrists (tieši viņš deva pavēli šaut uz Doņeckas lidostu): "Mēs sapratām, ka mums var uzbrukt. Mēs atradāmies Doņeckas piepilsētā, bet milzīgā lidosta turpināja darbu, tikai kādos simts metros no mums pārvietojās liels daudzums ļaužu. Mūsu bija maz - tikai divas maiņas, lai kontrolētu milzīgo teritoriju. Neilgi pirms kaujas Doņeckā bija jāatlido Jūlijai Timošenko, un mēs saņēmām uzdevumu nodrošināt viņai drošību. Privātās drēbēs, uzdodoties par lidostas apsardzi, mēs apstaigājām visu jauno termināli un īpašu uzmanību pievērsām ēkas jumtam. Jaunais termināls bija augstaks par mūsējo ēku. Taču jumta norobežojums nebija no betona, to varēja cauršaut ar bruņu sitēja lodi.
26.maijā trijos naktī es ieņēmu pozīcijas un vecā termināļa jumtu - šeit bija labākais visas situācijas pārlūks. Ar mani bija četri mani snaiperi, kā arī vēl četri karavīri no citas vienības. Es pat nezināju šo puišu vārdus - taču apmācījuši tos bija citi komandieri, un, redzams, labi.
Mēs redzējām, kā pie jaunā termināļa piebrauc kravas mašīnas ar kaujiniekiem. Tomēr pavēle atklāt uguni nesekoja. Mēs turpinājām novērošanu.
Konstatējām, kā kaujinieki no automšīnām izkrauj bruņojumu - ugunsmetējus "Шмель," granātmetējus. Viens no kaujiniekiem gandrīz vai nometa zemē garu divmetrīgu cauruli - mēs skaidri saskatījām pārnēsājamo zenītraķešu kompleksu. Es par to ziņoju, taču pavēle atklāt uguni nesekoja. Mēs teicām, ka terminālī, iespējams, var būt palikuši mierīgie iedzīvotāji, es tā sapratu, ka neviens negribēja riskēt ar cilvēkiem. Mēs turpinājām novērošanu, neviens nepameta pozīcijas (pēdējā lidmašīna no Doņeckas lidostas izlidoja 7:10 no rīta).
Līdz rītam kaujinieku grupa 25 cilvēku sastāvā ieņēma jaunā termināļa jumtu. Viņi uzstādīja tur automātisko granātmetēju, viņiem bija ložmetēji, snaiperi. Attālums līdz mūsu pozīcijām bija neliels - ap 100 metriem, labi bija dzirdamas komandas, samanāmas sejas. Pretinieks izvērsās uz jumta, ja būtu pienākusi komanda šaut, tad mēs būtu nonākuši neizdevīgā stāvoklī - viņu bija vairāk, viņi bija izvietoti augstāk, viņiem bija daudz vairāk šaujamo. Tādēļ es pārvietoju savu grupu mazliet tālāk pa jumtu - mēs patvērāmies aiz jumta stingrības ribas. Es ar tālmēru izmērīju attālumu līdz pretiniekam - 213 m.
Viena snaiperu grupa kontrolēja jaunā termināļa jumtu, citai es devu sektoru apstādījumu virzienā pie viesnīcas "Poļot." Es lūdzu palīdzību - mums bija nepieciešams ložmetējs. Un lūk, manai grupai pievienojās ložmetējnieks ar ПКМ. Mēs iekārtojām pozīcijas šaušanai - vienīgaie tādi materiāli uz jumta bija putuplasta un siltinājuma gabali, kurus mēs pretiniekam redzot vilkām patvērumu iekārtošanai.
Mūsu komandieri prasīja atbalstu. Un man nodeva informāciju, ka mums palīgos lido desants. Virs mums pārlidoja mūsu kaujas lidmašīna, tā nešāva, bet palaida divas siltuma lamatiņas. Guļam desmitā un gatavībā, izdzērām jau visu ūdeni. Pēdējo šokolādīti, kas man bija, es salauzīju vairākos mazos gabaliņos un izdāļāju puišiem.
Bija apmēram 12 dienā, kad mēs ieraudzījām helikopteru grupu, kas nāca mums palīgā. Kaujas kārtojuma priekšgalā bija pāris kaujas Mi-24, aiz tiem lidoja Mi-8. Pēdējā komanda, ko saņēmu - "Piesegt desanta izsēšanos." Pēc tam man jau neizdevās sazināties ne ar vienu. Taču es negribētu, ka rastos iespaids, kā tas varētu likties no parasta karavīra skatījuma, ka būtu zaudēta vadība. Katrā postenī bija virsnieki, kas bija saņēmuši uzdevumu, mums bija pareizi organizēta aizsardzība. Kaujas uzdevumu biju saņēmis arī es. Un, lai gan nebija pavēles atklāt uguni, mani tas neapturētu.
Godīgi sakot, gribētos zvetēt šos riebekļus. Mēs taču bijām redzējuši, kā nogalināja mūsējos, kā trieca nost helikopterus. Mēs redzējām, kā padevās gūstā desantnieki uz БМД. Tas bija visapbēdinošākais, mēs neko tādu pieļaut nedrīkstējām.
"Propelleri" la loci no rieteņiem aplidoja lidostu, un tad uz jumta mēs pamanījām kustību. Diversantu grupa konentrējās pie lifta šahtas, kas atvērās uz jumta. Tad snaiperis Volodja K. kliedz: "Redzu ПЗРК!" Viens no bandītiem bija paņēmis raķesu kompleksu, nostājies aiz šahtas un mērķēja. Helikopteri aplidoja skrejceļu. Tie bija aizsegti no viņa ar šahtas sienu, taču vēl dažas sekundes un tie varēja nokļūt šausanas sektorā.
Es teicu: "Redzi? Uguni!" Un Volodja veica pirmo šāvienu kaujā par lidostu.
Pēc tā pieslēdzāmies arī mēs visi uz jumta, mums bija labāka redzamība, bet pēc tam arī visas citas mūsu vienības terminālī mūs atbalstīja.
Mēs ielādējām bruņusitēju-aizdedzinošās patronas - trāpījumā jumtu norobežojošā sienā, aiz kuras sēdēja diversanti, un viņu bruņuvestu plāksnēs tādu ložu trāpījums izšķīla dzirksteles. Trāpījumi bija labi redzami.
Neskatoties uz zaudējumiem, pretinieks neapjuka un pieņēma kauju. Viņi atklāja uguni pa mums no visiem stobriem. Vienlaikus ļoti bīstami darbojās viņu vienības no viesnīcas "Poļot" - viņi apmētāja mūs ar granātām no mīnmetējiem. Uguns bija blīva - putuplasts mūsu pozīcijās šķīda gabalos.
Tad radās kritisks brīdis - viena pēc otras noklemmēja visas četras snaiperu СВД. Iemesls - nekvalitatīvas patronas. Bruņusitēju-aizdedzinošā munīcija bija 1947.gada izlaiduma, un iestrēga stobros. Zem ienaidnieka uguns mēs centāmies ar slauķiem un nažiem to izsist no stobriem.
Kamēr nestrādāja šautenes, šāva no granātmetējiem. Snaiperis K., kas veica pirmo šāvienu, izšāva 13 šāvienus, es pēc tam tos pārskaitīju viņa pozīcijā. Mēs turējām jaunā termināļa jumtu zem pastāvīgas uguns.
Šai brīdī karavīrs man kliedz - "kaut kas šņāc!"Skatos no mūsu flanga, no viesnīcas, uz jumta ir kondicionieris, no tā ir tā šņākšana. Mūs apšauda no turienes. No turienes arī atlidoja ВОГ granāta, kas ievainoja vienu kareivi no manas vienības uz jumta. Šķembas caurgāja roku un skāra seju. Viņš kļuva par vienīgo mūsu ievainoto kaujas laikā.
Cits mans snaiperis, kas šāva pa šo sektoru, iznīcināja tjā vairākus kaujiniekus. Mēs pēc tam vienu līķi atradām apstādījum os, tam rokās bija automāts ar granātu stobrā.
Tad es ieraudzīju kā nosēdās helikopteri, un kā mums palīgā skrien četras grupas. Vēlāk es uzzināju, ka šī bija savāktā rezerve - 140.īpašo operāciju centra grupa, ГУР МО 10.vienības grupa, 95.aeromobīlās brigādes desantnieku grupa un Nacionālās gvardes "Jaguāra" pulka īpašo uzdevumu kaujinieku grupa. Viņi pietuvojās ēkai, un tad redzu kā ЗУ-23 apkalpe pavēršas pret viņiem - jo puiši neredzēja, kur ir helikopteri, viņi noreaģēja uz ātru kaujinieku grupas tuvošanos. Nācās kārties lejup un no jumta tiem aurot, ka tie tuvojas savējie. Citu sakaru mums nebija.
Rezerve bez zaudējumiem ieskrēja pie mums terminālī. Un tad puiši no 140. parādījās pie mums uz jumta - "Tūlīt atstrādās aviācija, ejiet lejā, lai jūs neaizķer!" Un lūk, mēs nokāpām lejā. Šai laikā helikopteri un lidmašīnas sāka strādāt pa jauno termināli. Daudzi ugunspunkti tika nomākti - pretinieks atstāja jumtu.
Tomēr pēc aviācijas trieciena kauja nebeidzās. Jaunā termināļa iekšienē pretinieks turpināja ieņemt pozīcijas un karoja. Mēs šāvām no vecā termināļa iekšienes. Mēs gribējām uzbrukt, bet veco termināli no jaunā atdalīja simts metru atklātas telpas, bruņutehnikas mums nebija, un pakļaut cilvēkus ienaidnieka ugunij nedrīkstēja. Sākumā bija jālikvidē šaušanas punkti.
Mums atsūtīja pārrunu vedēju it kā no Sarkanā krusta - "Atļaujiet evakuēt ievainotos no jaunā termināla." Atbruca "ātrā palīdzība" pie termināla un piepeši no tās izlec vīri kamuflāžā un sāk izkraut munīcijas kastes! 95.brigādes ložmetējnieks tūdaļ pārvērta šo "ātro" sietā.
Mums ļoti traucēja pretinieka snaiperis, kas ļoti bīstami darbojās uz mums no jaunā termināļa. Viņš mūs labi redzēja, un šāva pa jebkuru pāvietošanos. Šaušanas sektoru mēs noteicām, taču ilgu laiku neizdevās snaiperi uziet. Un lūk, sākās snaiperu duelis - pie tam mūsu snaiperis no 3.pulka Aleksandrs P. nolēma nospēlēt ēsmas lomu. Viņš šāva no СВД pretinieka šaušanas sektorā, rādīja sevi, uz mirkli izbāžās, lai izprovocētu pretinieka šāvienu, un tūdaļ pat slēpās, lai ienaidnieka snaiperim nebūtu laika notēmēt. Mazliet nomaļus labu pozīciju ieņēma 140.centra snaiperis - viņam bija šveiciešu šautene "Bruger-Tommet APR." Viņš centās atklāt pretinieku. Saša neprātīgi riskēja, šāviens pēc šāviena, lodes triecās pavisam blakus, taču viņš no jauna izbāzās. Un lūk tomēr noveicās - 140.centra snaiperis atklāja pretinieku aiz jaunā termināļa ventilācijas sistēmu žalūzijām un "nostrādāja" [saskaņā ar pretinieka datiem, vienības "Iskra" snaiperi I.Zaripovu (И.Зарипов), iesauka "Jakūts" (Якут), Krievijas pilsoni, dzimušu Jakutskā, nogādāja no Doņeckas lidostas Kaļiņina slimnīcas morgā ar lodi galvā]. Pretinieks apklusa, un mēs varējām iet uz priekšu. Kauja starp termināļiem un apšaudes no "zaļuma" turpinājās līdz nākamajai dienai, apšaude norima tikai 27.maija vakarā. Ar granātmetēju mēs sašāvām jaunā termināļa vārtus, mums tuvākos, apspiedām pēdējos šaušanas punktus, un mūsu uzbrukuma grupa iegāja jaunajā terminālī.
140.centrs veica ieroču savākšanu. Bija sagrābts automātiskais granātmetējs, ПЗРК, mīnmetējs, daudz granātmetēju un ugunsmetēju, citi ieroči. Daudz bija asiņu un pārsienamo materiālu. Taču līķus visus savus no termināļa viņi paņēma.
Nākošajā dienā mēs saņēmām pavēli veikt teritorijas iztīrīšanu un savākt pierādījumus, kas liecina par Krievijas līdzdalību uzbrukumam lidostai. Savācu visus līķus no ceļa lidostas priekšā. Vairāki līķi gulēja un ceļa mūsu uguns sektorā - taču'viņu ieročus savāca naktī. Tādēļ mēs spējām uziet trīs līķus "zaļumā" pie viesnīcas "Poļot." Tiem bija automāti, kā mēs pēc tam vēlāk noskaidrojām, no ukraiņu jūras kājnieku bataljona Teodosijā. Bet ekipējums, bruņu vestes bija krievu, 2014.gada marta-aprīļa izlaiduma. Vairums bruņojuma tāpat bija krievu, jauns.
Mums lidostā bija sapulcējies lielisks kolektīvs - "īpašo vienību izlase." Mēs vērsāmies pie komandieriem ar lūgumu atļaut vajāt kaujiniekus Doņeckā, sākt kaujas pilsētā. Diemžēl mums aizliedza uzbrukumu Doņeckai. Līdz pat šim brīdim to nožēloju."
Tātad 26.maija kaujā tika sakauti vienība "Iskra" un Kadirova īpašo uzdevumu vienība. Bēgšanas laikā no lidostas Doņeckas nomalē divi kamazi ar lidostā ievainotajiem tika apšauti no pašu separātistu vienības - brigādes "Vostok" 4.vada. Pārpratums?
Drīz pēc kaujas lidostā UDD (СБУ) Doņeckā nolaupīja nodevēju Golovuru un izveda uz Kijevu. Vēlāk viņu apmainīja pret ukraiņu karavīriem. Tāpat krievu kaujinieki panikā sašāva vairākas mašīnas ar civilajiem. Šaušana turpinājās dažādos Doņeckas rajonos visu nakti, kaujinieku grupējumi karoja savā starpā.
Kopumā 26.-27.maija kaujās lidostā pē dažāda vērtējuma tika nogalināti 40-100 kaujinieki. Pretinieks apstiprina 35 Krievijas pilsoņu nāvi. Separātistus ar ukraiņu pasi neviens nav skaitījis. Nogalināti vismaz divi Krimas iedzīvotāji, viens Dņepras iedzīvotājs un nenoteikts skaits Donbasa iedzīvotāju.
Cīņās vieglu ievainojumu guva tikai viens ukraiņu karavīrs.
Cīņa par Doņeckas lidostu.
Pirmā kauja (26.05.2014.). Krievu diversantu vienības vēlējās ieņemt lidostu. To uzdevumi:
1) bija jāieņem lidostas jaunais terminālis, jādemonstrē spēks;
2) jāielenc ukraiņu militārās vienības, kas bāzējās vecajā terminālī;
3) bija jābloķē lidostas darbs, lai tajā vairs neielidotu UBS lidmašīnas un helikopteri;
4) ielenkto ukraiņu karavītu sagūstīšana vai izspiešana, atbruņošana.
Krievu spēki:
- īpašās nozīmes spēku vienība "Dzirkstele" (Искра), ko saformējuši Krievijas drošībnieki. Daudzums - 45 kareivji, visi ar kaujas pieredzi. Tās komandieris - krievu armijas virsnieks A.Gorškovs (А.Горшков);
- Kadirova čečenu īpašo uzdevumu vienība - 26 kareivji;
- kaujas grupas "Austreņi" (Восток) karavīri Aleksandra Hodakovska (Александр Ходаковский) vadībā - līdz 120 kareivjiem;
- kaujas grupas "Atbalsts" (Оплот) karavīri - līdz 30 kareivjiem.
Ukraiņu spēki:
- vienības no 3.Kirovgradas īpašās nozīmes pulka - 64 karavīri;
- zenītartilērijas karavīru vads no 25.gaisa desanta brigādes - 15 karavīri.
Nevienam no Ukrainas karavīriem nebija reāla kaujas pieredze. Tikai virsnieks Tūrists bija piedalījies miera misijā "Afrikā, bet arī kaujas pieredzes tam nebija.
26.maija vakarā prezidenta v.i. A.Turčinovs paziņoja, ka bija devis pavēli ar raķetēm apšaudot Doņeckas lidostas jauno termināli 200 miljonu ASV dolāru vērtībā. Pēc tam no Doņeckas slimnīcām un morga sāka pienākt fotogrāfijas ar sašautajiem krievu kaujiniekiem. Ukraina pirmo reizi bija parādījusi, ka savu valstiskumu aizstāvēs bruņoti. Tas bija lūzums kara gaitā. Tomēr tad vēl neviens nezināja, ka šī būs Doņeckas lidostas aizstāvēšanas 1.diena, bet kopumā tādu būs 242.
Pēc tam situācija Donbasā tika destabilizēta no krievu puses un sākās bezgalīgie uzbrukumi ukraiņu pozīcijām Doņeckas lidostā.
2015.gada janvārī notika pašas asiņainākās kaujas. 13.janvārī krievu kaujinieku pastāvīgo tanku un artilērijas apšaužu dēļ sabruka dispečieru tornis.
Tālāk kaujas turpinājās par jaunā termināļa katru stāvu. 18.-20.janvārī ukraiņu karavīri aizsargāja 1.stāvu, bet pagrabs un augšējie stāvi bija krievu rokās. Krievi, izmantojot pamieru kritušo un ievainoto evakuācijai, nomīnēja ēkas pāarsedzes un uzspridzināja tās.
Ukraiņu spēki taktiskā ziņā atradās ārkārtīgi neizdevīgā stāvoklī. Tie ieņēma lidostas veco terimnāli, karavīru skaits bija nepietiekošs, lai kontrolētu citus lidostas objektus. Tāpat bija vājš bruņojums - pilnīgi nekādas smagās tehnikas. Tikai divi lielgabali - ЗУ-23. Nebija smago kājnieku ieroču - automātisko un balsta granātmetēju, mīnmetēju, lielkalibra ložmetēju.
Tā kā Doņeckas lidosta turpināja darbu, tad ukraiņu īpašo vienību karavīri izvietojās vecajā terminālī, bet jauno termināli neviens nepiesedza. Jaunais terminālis taktiski bija daudz izdevīgāka pozīcija - tas bija augstāks salīdzinājumā ar veco termināli un tieši pieslēdzas vecajam. Apkārt bija daudz citu celtņu un ēku, tādejādi krieviem bija visas iespējas slepus audzēt spēkus un gatavot uzbrukumus. Tā kā ap veco termināli strādāja daudz cilvēku, bija apstādījumi, tad krievu aģentūra varēja netraucēti pārvietoties, tādejādi krieviem bija visai pilnīga informācija par ukraiņu karotāju skaitu, bruņojumu un izvietojumu. Separātistu pusē darbojās Doņeckas iekšļietu ministrijas un drošības dienasta (СБУ) darbinieki.
Līdz ar Doņeckas lidostas jaunā termināļa atbrīvošanu sākās Doņeckas lidostas aizstāvēšanas epopeja,
Kopumā caur lidostu izgājuši ap 2000 ukraiņu karavīriem, no tiem gājuši bojā ap 200.
Jautājumi.
Kādēļ separātisti laida uz lidostu pēdējās maiņas, atņemot tiem munīciju, atstājot tikai pārtiku.
Kā separātistiem izdevās tik pamatīgi nomīnēt un uzspridzināt pamatīgo lidostas ēku.
Saites.
Krievu-ukraiņu karš (1914.-patlaban).
Doņecka.
Kauju saraksts.
