Citoģenētika
Ģenētikas nozare, kas pēta iedzimtības likumsakarības kopsakarā ar šūnu struktūrelementu, galvenokārt hromosomu, uzbūvi un funkcijām.
Citoģenētika izmanto citoloģijas un ģenētikas metodes. Tās atziņas un metodes izmanto organismu evolucionārās un individuālās attīstības pētīšanā, medicīnā, augu un dzīvnieku selekcijā.
Citoģenētikas vēsture. Par citoģenētikas sākumu uzskatāms 1902.gads, kad, balstoties uz sakarību starp hromosomu un iedzimtības faktoru (gēnu) pārmantošanu šūnu un organismu paaudžu maiņā, amerikāņu zinātnieks V.Setons un vācu zinātnieks T.Boveri izvirzīja hipotēzi, ka gēni lokalizējas hromosomās.
Mūsdienu citoģenētikas teorētiskais pamats ir hromosomālā iedzimtības teorija, ko izstrādāja amerikāņu zinātnieks T.Morgans un viņa darba turpinātāji.
Sākot ar XX gs. 70.gadiem, hromosomu uzbūve un funkcijas tika plaši pētītas molekulārā līmenī.
Citoģenētikas attīstību sekmējuši zinātnieki B.Astaurovs, N.Dubiņins, V.Hvostova, N.Koļcovs, G.Ļevitskis, S.Navašins, A.Prokofjeva-Beļgovka un citi.
Latvijā 20.-30.gados pētījumus veica LU - K.Ābele, A.Zāmelis, bet kopš 60.gadiem cioģenētiskos pētījumus veica ZA Bioloģijas institūtā - V.Dišlers, V.Eizenberga, G.Kavacs, E.Nagle un LVU - M.Misiņa.
Saites.
Ģenētika un ģenētiķi.
