Citoplazma
Cito (no grieķu val. vārda kytos - "vads," "šūna") + plazma.
Dzīvo organismu šūnu protoplazmas daļa, ko no apkārtējās vides norobežo šūnas membrāna, bet no kodola satura - kodola membrāna.
Terminu "citoplazma" pirmais lietoja vācu botāniķis E.Strāsburgers 1882.gadā.
Bioloģijā ar to saprot to dzīvnieku un audu šūnu protoplazmas daļu, kas neietilpst kodolā. Sarežģīta koloidāla sistēma, kuras ārējais slānis jeb ektoplazma - ir blīvāks par iekšējo slāni - endoplazmu, kuras viskozitāte ir 2-10 reizes lielāka par ūdens viskozitāti. Citoplazmā izšķir pamatvielu (hialoplazmu), organoīdus un šūnu ieslēgumus. Organoīdi (endoplazmatiskais tīkls, ribosomas, mitohondriji, plātnīšu jeb Goldži komplekss, šūnas centrs) ir pastāvīgi citoplazmas komponenti ar noteiktu uzbūvi un funkciju. Šūnas ieslēgumi (tauku pilieni, sekrēti, vielmaiņas produkti, pigmenti) ir nepastāvīgi citoplazmas komponenti, kas rodas šūnu dzīvības procesos. Hialoplazma ir no organoīdiem un šūnas ieslēgumiem brīvā citoplazma; tā ir caurspīdīga, homogēna, šķidra vai pusšķidra viela bez noteiktas struktūras, parasti ar vāji skābu reakciju - pH ir ~6,8. Sastāv no olbaltumvielām, fermentiem un RNS.
Saites.
Šūnas.
