Cirks, māksla
Circus - "aplis" (latīņu val.).
Mākslas veids, kurā galvenie žanri ir akrobātika, jāšanas sports, ekvilibristika, žonglēšana, klaunāde, dresūra, iluzionisms.
Vēsture. Cirka mākslas elementi bija raksturīgi sporta spēlēm Senajā Ēģiptē un Grieķijā, gladiatoru cīņām Senajā Romā.
Viduslaikos klejojošie aktieri pilsētu un ciemu laukumos demonstrēja akrobātiskus numurus.
XVI gs. Eiropā radās pirmās jāšanas skolas, vēlāk attīstījās arī zirgu dresūra. Jātnieki sniedza priekšnesumus īpašās manēžās. 1764.gadā Maskavā un 1765.gadā šādas manēžas uzcēla angļu jātnieks Dž.Beitss.
Mūsdienu cirka izveidošana saistīta ar XVIII gs. angļu jātnieku biedrībām.
1772.gadā angļu uzņēmējs F.Estlijs nodibināja Londonā jāšanas skolu, bet 1780.gadā uzbūvēja t.s. Estlija amfiteātri. Tajā sniedza priekšnesumus arī klauni, suņu dresētāji, akrobāti. Estlija amfiteātris bija pasaulē pirmais stacionārais cirks mūsdienu izpratnē.
Arī citās zemēs tika dibināti stacionāri cirki. 1807.gadā brāļi Frankoni atklāja Parīzē t.s. olimpisko cirku, 1851.gadā E.Rencs izveidoja stacionāru cirku Diseldorfā, bet 1856.gadā - Berlīnē.
XIX gs. 2.pusē turpinājās cirka žanru paplašināšanās. Franču vingrotājs Ž.Leotārs pirmo reizi strādāja uz lidojošas trapeces. 1873.gadā amerikāņu uzņēmējs F.T.Bārnums izveidoja ceļojošu cirku, kura izrādes notika vienlaikus 3 manēžās.
1887.gadā vācu dzīvnieku tirgotājs un dresētājs K.Hāgenbeks noorganizēja ceļojošu zoocirku, kura priekšnesumos piedalījās galvenokārt dažādi dzīvnieki.
XIX gs. beigās popularitāti iemantoja atsevišķi sporta veidi (cīņas sports, skrituļslidošana u.c.). Interesantus elementus cirka mākslā ieviesa Āzijas un Āfrikas artisti - lēcieni caur uguni un nažiem, čūsku dresūra, ar reliģisko kultu saistīta akrobātika.
XIX gs. beigās, bet īpaši XX gs. sākumā cirka mākslā iestājās krīze, samazinājās stacionāro cirku skaits. Programmās iekļāva nemākslinieciskus, vulgārus, reizēm pat nežēlīgus numurus.
Saites.
Cirka celtne.
Māksla.
