Cēzarpapisms
Caesar (latīņu val.) + papa (latīņu val. - "tēvs," arī "pāvests").
Valsts un baznīcas attiecību forma, kad laicīgais valdnieks ir arī augstākais garīdznieks tiesību un pienākumu noteicējs.
Termins ieviests XIX gs., lai raksturotu Romas imperatora varas un baznīcas attiecības. Kristietības vēsturē cezaropapisms izveidojās Bizantijas imperstora Konstantīna I laikā IV gs. sākumā. Tas pastāvēja gan pareizticīgajā Krievijā līdz 1917.gada martam, gan protestantu baznīcā (zemes kungs - luteriskās baznīcas galva). Romas Katoļu baznīcā tika attīstīts papocezarisms.
