Biomehānika
Zinātne, kas pētī bioloģisko audu un sistēmu mehānisko deformāciju un kustību likumsakarības, tā risina problēmas, kas kopīgas mehānikai, bioloģijai un medicīnai.
Vēsture. Biomehānika par zinātni izveidojās tikai XX gs. 60.gados, kaut gan pirmie pētījumi veikti jau pirms vairakiem gadsimtiem, piemēram, asinsrites pētījum i, cilvēka un dzīvnieku kustību analīze.
Latvijā biomehānikas pētījumi aizsākās krievpadomju okupācijas laikā - 1971.gadā LPSR ZA Polimēru mehānikas institūtā nodibināja Biomehānikas laboratoriju (vadītājs I.Knēts). Biomehānikas pētījumus veica arī Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas ZPI - Viktors Kalnbērzs, Haralds Jansons; RPI - V.Dzenis, N.Nazārovs.
1975.gadā Rīgā notika 1.Vissavienības konference par biomehānikas problēmām. Tolaik biomehānikas pētījumus PSRS mērogā koordinēja PSRS ZA Biomehānikas problēmu zinātniskā padome, kuras priekšsēdētājs bija A.Mālmeisters.
Starptautiskā mērogā biomehānikas pētījumus koordinē Starptautiskā biomehānikas biedrība. Ievērojami speciālisti: G.Brankovs (Bulgārija), B.Kummers (Vācija), J.Fangs un R.Skelaks (ASV), V.Loščilovs un S.Regirers (Krievija).
Biomehānikai ir 5 galvenie virzieni:
- bioloģisko materiālu un sistēmu biomehānika;
- bioloģisko sistēmu regulācijas un vadības procesu biomehānika;
- bioloģisko audu, orgānu un sistēmu aizstājēju biomehānika (arī sirds!);
- medicīniskā biomehānika;
- darba un sporta kustību mehānika.
Biomehānika plaši izmanto materiālu mehānikas, hidrodinamikas un kustību mehānikas eksperimentālās un teorētiskās pētniecības metodes, kas principiāli pārveidotas un pielāgotas bioloģisko audu un sistēmu izzin āšanai, ievērojot to, ka tajos noris aktīvi vielmaiņas procesi. Biomehānisko procesu matemātiskā un fizikālā modelēšana ne vien dod iespēju aprakstīt eksperimentāli novērotās parādības, bet arī palīdz atklāt jaunas, vēl nezināmas to īpatnības.
Biomehānika ir cieši saistīta ar biofiziku, biokibernētiku un bioniku. Biomehānikas pētījumi dod iespēju noteikt likumsakarības starp bioloģisko audu un sistēmu uzbūvi un to mehāniskajā m īpašībām, izvirzīt prasības bioloģisko audu un sistēmu aizstājējiem no materiālu mehānikas viedokļa, veidot jaunus mākslīgo kompozītmateriālu stiegrošanas principus, izstrādāt jaunas diagnosticēšanas, ārstēšanas un trenēšanas metodes, kuru pamatā ir kompleksa mehānisko īpašību pārmaiņu biomehāniskā analīze.
Saites.
Bioloģija un biologi.
