Bioritmi, bioloģiskie ritmi
Cikliskas bioloģisko procesu intensitātes un rakstura svārstības.
Tie novērojami gan dzīvniekim (arī cilvēkiem), gan augiem. Bioritmu pamatā ir bioloģisko sistēmu ārējo faktoru (temperatūras, apgaismojuma, magnētiskā lauka, kosmiskā starojuma) un iekšējo faktoru (neirohumorālā mehānisma) pārmaiņas. Bioritmu periodi svārstās no sekunžu daļām līdz vairākiem gadiem.
Pie bioritmiem pieder fisioloģiskie ritmi, kas ir cikliskas dažādās organisma sistēmās norisošo procesu svārstības. Fizioloģiskos ritmus iedala fun kcionālajos un adaptīvajos jeb ekoloģiskajos ritmos. Funkcionālo ritmu periods nesakrīt ar ģeofizikālo faktoru mainu (piemēram, transpirāciju augiem, elpošanas, sirdsdarbības ritms). Ekoloģisko ritmu periods sakrīt ar ģeofizikālo ciklu. Pie tiem pieder diennakts, sezonālie, lunārie, paismu aun bēguma ritmi. Diennakts ritms raksturīgs visiem fizioloģiskajiem procesiem. Tas izpaužas dzīvo organismu funkcijās - mainās to aktivitāte, lapu stāvoklis augiem utt.
Sezonālās svārstības saistās ar dienas garuma, temperatūras maiņu u.c. klimatiskiem apstākļiem.
Lunārais cikls ir bioloģisks process, kura maksimumi un minimumi izpaužās kādā no Mēness fāzēm. Saistīts ar dzīvnieku vairošanās periodiskumu. Lunārā ritma piemērs ir mēnešreižu cikls sievietēm.
Paisuma un bēguma ritms raksturīgs lielai daļai dzīvnieku un augu piejūras apstākļos.
Mūsdienās populāra ir bioritmu teorija, kas izšķir 23, 28 un 33 dienu ciklus. 23 dienas atbilst fiziskās, 28 dienas - emocionālās jeb psihiskās, 33 dienas - intelektuālās jeb garīgās aktivitātes dinamikai. Katrā ciklā ir pozitīvā, negatīvā un pārejas fāze. Cilvēka rīcība visaktīvākā ir pozitivajā fāzē, mērena - negatīvajā fāzē, bet pārejas fāze cilvēka darbībā ir viskritiskākā. Dažās valstīs (Šveicē, Japānā) individuālās bioritmu kartes izmanto satiksmes negadījumu novēršanai.
