Batiskafi
Jaunam Cīrihes Federālās politehniskās skolas studentam, vēlākajam profesoram Ogistam Pikāram, lasot „Valdivia” vācu okeanogrāfiskās ekspedīcijas aprakstu, radās doma par batiskafu.
Par Pikāra dēla darbiem batiskafa radīšanā ieinteresējās arī Beļģijas karalis Leopolds III.
Laikā no 1937.-1939.gadam Briseles universitātē nodibināja augsta spiediena laboratoriju, tajā tika vaikti daudzi mēģinājumi un iezīmējās projekta pamatlīnijas. Pasākumu finansēja Beļģijas Nacionālais zinātnisko pētījumu fonds, kas bija atvēlējis līdzekļus arī ceļojumiem stratosfērā. Profesors lūdz tam līdzekļus batiskafa uzbūvei, pēc zinamas vilcināšanās fonds piešķīra 1miljonu Beļģijas pirmskara franku. Bija pat gatavas dažas detaļas, bet tad sakās II Pasaules karš un darbi tika pārtraukti līdz 1946.gadam.
Par spīti kara postījumiem Beļģijā, pēc kara sākot ar 1946.gadu profesors Pikārs atkal saņēma līdzekļus, taču ar noteikumu, ka par darbu un ekspedīcijas vadītājuar tādām pat tiesībām kā Pikāram tiks iecelts viens no beļģu zinātniekiem – Maksis Kozinss.
Batiskafs tika uzbūvēts, tā centrālā daļa bija tērauda kabīne masīva tērauda istaba, kas pasažierus pasargāja no spiediena. Kabīni uzbūvēja Beļģijā, tās savars uz sauszemes bija 10 tonnas. Arī ūdenī tā svēra 5 tonnas, tādēļ tās svaru līdzsvaroja peldķermenis – liels rezervuārs, kas saturēja 30 kubikmetrus viegla benzīna.
Batiskafu uzbūvēja Antverpenē „Mercantile Marine Engineering Co” kuģu būvētavā.
Tika nolemts iegremdēties jūrā pie Dakāras, kur bija brīnišķīga jūras caurredzamība. Pats pirmais mēģinājums bija iegremdēšanās tikai 25 m dziļumā un tas deva apmierinošus rezultātus.
Ideju viņš realizēja 1948.gada 3.novembrī jūrā pie Santjāgas salas, Zaļā raga salu arhipelāgā. Tur pirmais batiskafs „FNRS-2” veica pirmo lielo iegremdēšanos – apgādāts tikai ar automātisko pilotu, tas nolaidās 1380 m dziļi un pēc tam iznira. Tas notika 40 gadus pēc šīs idejas rašanās.
Operācija „Nektons” (1959.-1960.g.).
