Brunikas ala
Nosaukums no alai tuvākās lielākās apdzīvotās vietas - Brunikas (Bruniquel).
Sens, karsta procesā radies un jau paleolītā, zemei noslīdot, noslēdzies pazemes tukšums.
Atrašanās vieta. Dienvidfrancija, pie Brunikas apdzīvotās vietas.
Atklāšana un izpēte. 1990.gada februārī nejauši atklāja kāds vietējais iedzīvotājs Kovaļščevskis. Viņš, staigājot pa ainaviskās Aveironas upes ielejas nogāzēm Dienvidfrancijā, pievērsa uzmanību šņākoņai, ko radīja no zemes apakšas augšup plūstoša gaisa strūkla. Ieinteresējies par klintīs paslēptajiem tukšumiem - gaiss varēja plūst tikai no plašām pazemes telpām, Kovaļščevska 15 gadus vecais dēls, Bruno, sāka paplašināt spraugu. Pēc 3 (!) gadu ilga darba pusaudzim bija izdevies izveidot šauru, ap 30 metrus garu eju, kura beidzot, atalgojot uzcītīgo darbu, kādu dienu atvērās plašākā telpā. Kopā ar vēl dažiem augumā mazākiem vietējā speleologu kluba biedriem Bruno caur šauro eju iespraucās alā. Atklājēju acīm pavērās kādreizējā alas mute, zemē vīdēja dzīvnieku kauli un uz sienām bija redzami lāču nagu skrāpējumi, bet, ciešāk ieskatoties, varēja pamanīt vietas, kur lielie dzīvnieki aizvēsturiskos laikos bija gulējuši ziemas miegu. Grīda bija slapja, vietumis ūdens bija sakrājies peļķēs, no griestiem lejup sniedzās stalaktīti, kuriem pretī auga stalagmīti...
Tomēr galvenais pārsteigums vēl tikai bija priekšā - dodoties dziļāk kalnā, pēc apmēram 336 metriem pētnieki iegāja lielā telpā, kur uzdūrās savādam, acīmredzami mākslīgam veidojumam: no nolauztu stalagmītu gabaliem bija saliktas divas apļveida struktūras un četras kaudzes. Lielākā apļa (A) caurmērs bija 4-7 metri, mazākā (B) ap 2 metri. Kaudžu (C,D,E,F) izmēri variēja no 0,55-2,6 m diametrā. Uz stalagmītu veidojumiem bija redzamas uguns pēdas un tajos atradās arī daudz apdegušu kaulu.
Fransuā Ruzo pētījumi. Saprotot, ka, iespējams, atraduši kaut ko ļoti nozīmīgu, kas nevarētu būt dabas rotaļa, brīvā laika speleologi par atklājumu ziņoja arheologam Fransuā Ruzo (Francois Rouzaud), kurš nekavējoties ķērās pie alas izpētes. Izmantojot 14C datēšanas metodi, Ruzo noteica, ka apļos uzietie lāču kauli apdedzināti pirms apmēram 47 600 gadiem. Tas nozīmēja, ka stalagmītu veidojumi ir vecāki gan par visiem zināmajiem klinšu zīmējumiem, gan par modernā tipa cilvēka, kromaņjonieša, iespējami agrāko (maksimums - pirms ~40 000 gadiem) klātbūtni Francijā. Konstrukciju, līdz ar to, varēja būt uzbūvējuši tikai vienīgie šajā laika posmā Rietumeiropā mītošie cilvēki - neandertālieši!
Diemžēl, Ruzo nebija lemts kļūt par šo ideju plašāku paudēju - 1999.gada aprīlī, vadot ekskursijā kādā citā alā, viņu ķēra sirdstrieka. Līdz ar Ruzo nāvi pētījumi apsīka uz vairāk nekā 20 gadiem... Tos neveicināja arī alai, tās saglabāšanas nolūkos noteiktā ierobežotā pieeja un vietas atrašanās privātā zemē.
Sofijas Ferheidenas pētījumi. Pētījumi atjaunojās tikai 2000.gadu II desmitgadē, kad ar alas atradumiem, daļa no kuriem tūristu apskatei bija izstādīti tuvējā pilī, brīvdienās apmeklējot ar alām un vēlā paleolīta pieminekļiem bagāto apvidu, iepazinās Beļģijas Dabaszinātņu institūta pētniece, speleoloģe Sofija Ferheidena (Sophie Verheyden).
Ferheidena zināja Ruzo iegūto datējumu - 47 600 gadu pirms mūsdienām - un lieliski saprata, ka, lai arī arheoloģiskā un cilvēka evolūcijas kontekstā ārkārtīgi iespaidīgs, datējums varētu būt pārāk jauns. Kā nekā, 14C precīzas datēšanas hronoloģiskais limits ir 50 000 gadi. Vienīgais veids kā iegūt atbildes uz šiem urdošajiem jautājumiem bija sākt jaunu pētījumu.
2013.gadā Ferheidenai izdevās iegūt atļauju veikt Brunikas alas akmens struktūru izpēti un, piesaitījusi virkni kolēģu no citām pētnieciskām institūcijām, tai skaitā Bordo universitātes arheologu Žaku Žubēru (Jacques Jaubert), zinātniece varēja sākt darbu.
Vispirms pētnieki, izmantojot 3D tehnoloģijas, atkārtoti uzmērīja un strukturāli izanalizēja visus Brunikas alas stalagmītu veidojumus, konstatējot, ka tie nekādā ziņā nevar būt ne lāču, ne kādu citu dzīvnieku, ne arī erozijas procesu veidojumi. Apļveida struktūras bija sakrautas no apmēram 400, lielākoties vienāda izmēra nolauztu stalagmītu gabaliem, tos līmeniski liekot vairākos slāņos jeb kārtās. Kur nepieciešams, struktūra bija stiprināta ar mazākiem gabaliem aizpildot spraugas, kā arī vietumis stalagmītus liekot vertikāli. Alas centrālā zāle ar senajiem veidojumiem tika pārmeklēta, cenšoties uziet vēl kādas citas, tiešas vai netiešas liecības par cilvēku klātbūtni, neskaitot nolauztos stalagmītus un uguns pēdas, kuras bija redzamas un tika arī magnetometriski pierādītas gan uz tiem, gan uz dzīvnieku kauliem. Diemžēl neko vairāk atrast neizdevās.
Visvairāk zinātniekus, protams, interesēja stalagmītu apļu vecums. Precīza datējuma iegūšanai pētnieki izmantoja stalagmītu kalcīta sastāvā nelielā daudzumā esošo radioaktīvā urāna izotopu analīzes. Paraugi, kopā pavisam 18, tika paņemti gan no struktūras izveidei izmantoto nolauzto stalagmītu augšdaļām, kas deva objekta maksimālo vecumu, kā arī no sekundāro, nolauztās vietas no jauna pārklājušo kalcīta uzslāņojumu pamatnēm, kuru datējums atbilda minimālajam vecumam. Papildus tika paņemts vēl viens paraugs no kaļķakmens grīdas lielās apļveida struktūras vidū un trīs paraugi no uzslāņojumiem, kas klāja E kaudzē atrastos dedzinātos kaulus.
Apkopojot iegūtos datējumus, noskaidrojās, ka tie visi iekļaujas vienā laika logā, secīgi no 177,9 ± 3,7 ka līdz 175,2 ± 0,8 ka, vidēji kaļķakmens stalagmītu struktūras izveidi attiecinot uz 176,500 ± 2,100 gadiem pirms mūsdienām. Līdz šim nebija zināmas šāda mēroga un sarežģītības neandertāliešu būvētas konstrukcijas kā arī nebija liecību, ka tie jelkad būtu apguvuši un izmantojuši savām vajadzībām alu dziļākās daļas, kur nekad neiespiežas dienas gaisma.
Saites.
Neandertālieši.
Akmens apļi.
Alas un grotas.
