Belkoni, Džovanni Batista (1778.-1823.g.)
Giovanni Belzoni.
Itālietis, par kuru angļu arheologs Hovards Kārters, slavenais Tutanhamona kapeņu atklājējs, teicis: „Viens no ievērības cienīgākajiem vīriem visā eģiptoloģijas vēsturē.” Ko gan šis itāļu spēkavīrs tādu nozīmīgu, izcilu paveicis ēģiptoloģijā, to lūkosim noskaidrot šajā esejā.
Biogrāfija. Dzimis 1778.gadā Padujā cienījamā romiešu ģimenē. Tēvs bija bārddzinis. Vecāki gribējuši, lai viņš kļūtu par garīdznieku vai mūku. Bet nekā - tā vietā viņš izmēģināja daudzas profesijas, pirms sāka nodarboties ar mūmiju izrakšanu. Viņš kļuva par cirka artistu, spēkavīru, aktieri, operdziedātāju, inženieri un ceļotāju-pētnieku. Turklāt viņš bija pat pamanījies iesaistīties politiskajās intrigās un par to viņam draudēja cietums.
Lai izbēgtu no draudošā cietuma, Belkoni devās uz Londonu. Uz Angliju viņš devās ar aktieru trupu. Tā kā viņš runāja lauzītā angļu valodā, Belkoni uzstājās kā mīms. Kādā ziņojumā aprakstīts „itāliešu milzis” un „spēkavīrs,” kurš ik mīļu vakaru nēsā pa kāda varietē skatuvi vairākus vīriešus. Ir ziņas, ka viņš studējis mašīnbūvi.
Lisabonā Belkoni apprecējās ar tajā laikā slaveno operdziedātāju Anželiku Valabreku. Belkoni pirms tam Anglijā bija kļuvis par operdziedātāju.
Tā Belkoni izmēģinājis kādu duci profesiju, līdz izvēlējās atlikušo dzīvi pavadīt kā ceļotājs pētnieks. Savā vizītkartē līdzās savam vārdam viņš lika ierakstīt: The Clebrated traveller - "ievērojamais ceļotājs."
Pētnieka karjeras sākums. Belkoni īpaši interesēja Āfrikas kontinents. Viņš devās uz Rietumāfriku, lai noskaidrotu jautājumu, vai Nīla un Nigēra ir viena un tā pati upe bez iztekas, toties ar divām grīvām.
1815.gadā Džovanni Belkoni ieradās Ēģiptē. Šeit viņš cerēja gūt panākumus, ieviešot mehāniskos ūdensratus, kurus pats bija konstruējis un, kuriem vajadzēja būt četras reizes efektīvākiem par parasto ūdenspiegādes ierīci. Itālim Belkoni izdevās dabūt atļauju uzstādīt savus ūdensratus Muhameda Ali pilī. Lai arī Muhameds Ali bija liels progresa cienītājs, viņš tomēr noraidīja Belkoni izgudrotos ūdensratus. Pēc tādas neveiksmes Belkoni pievērsās citai profesijai - kļuva par arheologu un sāka nodarboties ar arheoloģiju.
Āfrikas apceļotājs Johans Ludvigs Burkhārds (1784.-1817.g.) ieteica itāļu spēkavīru un lielo ceļotāju Belkoni britu ģenerālkonsulam Ēģiptē Henrijam Soltam, kurš tad viņu nolīga Luksorā atrastā milzīgā Ramzesa II krūšutēla pārvešanai. Itālis faraona bisti nogādājis Aleksandrijā, no kurienes tā tika nosūtīta uz Londonu un pašlaik atrodas Britu muzejā.
Turpmākos piecus savas dzīves gadus Belkoni nodarbojies ar senlietu kolekcionēšanu. Sākumā viņš meklēja apslēptos dārgumus priekš Solta, pēc tam viņš to darīja pastāvīgi. Belkoni savāci visu, kam uzdūrās viņa lāpsta, sākot ar skarabejiem un beidzot ar obeliskiem - viens obelisks pie iekraušanas ievēlās Nīla, bet Belkoni to izzvejoja un veiksmīgi nogādāja galamērķī. No mūsdienu arheoloģijas viedokļa Belkoni metodes bija barbariskas. Mēģinot iegūt senlietas, Belkoni nepazina nekādus šķēršļus. Aizzīmogotās kapenes uzlauza ar tarānu.
Belkoni atklājumi Valdnieku ielejā. 1817.gada oktobrī Belkoni uzgāja lībiešu, sīriešu un hetu uzvarētāja Seta I kapu, kura garums bija 100 m. Šo kapeņu atrašana bija viņam paņēmusi veselu dzīves gadu. Itāļu kolekcionāru bez tīri savtīgas intereses bija pārņēmusi vēlēšanās izdarīt zinātniskus pētījumus. Belkoni izgatavoja reljefu kopijas un zīmējumus. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Šis atklājums man atlīdzināja par visiem tiem pūliņiem, ko bija prasījuši pētījumi. Varbūt šī diena bija viena no skaistākajām manā dzīvē.”
Viņa uzietais alabastra zārks glabājās Džona Sona muzejā Londonā. Zārks jau trīstūkstoš gadus bija tukšs un mūmijas likteni Belkoni nebija lemts noskaidrot.
Vēl Belkoni atklāja faraonu Ramzesa I un Eijes kapenes u.c. Atrada Ramzesa II troni un atstāja uz tā savu vārdu.
Belkoni Hefrena piramīdas apbedījumu kamerā. 1818.gadā Belkoni sāka meklēt aizmirsto ieeju uz apbedījumu kameru Hefrēna piramīdā. To viņš atzina par svarīgu problēmu: „Mans iecerētais darbs nebija mazsvarīgs. Biju cieši pārliecināts, ka par manu neveiksmi zobotos visa pasaule.”
Itāļu arheologs amatieris Belkoni izpētīja gandrīz katru 136 m augstās piramīdas akmeni, taču neatrada neko tādu, kas liecinātu par iespējamo ieeju. Ja ieeja uz apbedījumu kameru neatradās piramīdā, kā Heopsa piramīdā, tad tai jāatrodas kaut kur zem zemes - tāds bija Belconi pieņēmums.
Steigā Belkoni nolīgtā strādnieku grupa noraka smilšu kāpas Hefrena piramīdas ziemeļu pusē. Zem tuksneša smilts skatienam pavērās ieeja, kuru papildus bija ierīkojuši kapeņu izlaupītāji. Kad viņi bija ne pārāk šaurajā ejā veikuši pusceļu, no griestiem nokrita akmens bluķis. Šā bluķa izmēri pēc Belkoni aplēsēm bija šādi: 1,80 m x 1,20 m. Kāds ēģiptiešu strādnieks tika piespiests pie zemes, taču līdz ceļiem biezais smilšu slāni to paglāba no drošas nāves; strādnieku varēja atbrīvot.
Pēc pārējo akmeņu izklaudzināšanas kļuva skaidrs, ka tālāka pārvietošanās apdraud dzīvību. Visi akmeņi bija vaļīgi. Izmisis Belkoni stāvēja pie Heopsa piramīdas, kurā kalifs Al Mamūns bija izspridzinājis lielu caurumu ap 820.gadu. Viņš zīmēja plānus un leņķu skices, salīdzināja debespuses, smilšu sanesumus. Galu galā nonāca pie slēdziena, ka ieejai jāatrodas tālāk uz austrumiem.
Aiz trim smiltīm nosegtiem granīta bluķiem Belkoni atklāja eju, kas slīpi veda uz leju un pēc 30 m izbeidzās pie sienas, kas bija būvēta no milzīgiem akmens kvadriem. Belkoni vajadzēja 30 dienas, lai ar sviras mehānisma palīdzību izsistu no mūra akmeni. Nu viņš varēja iespraukties pa šauro atveri.
Belkoni, turēdams rokā no vairākām svecēm gatavotu lāpu, virzījās tālāk pa horizontālo eju. Orientēšanās viņam nesagādāja nekādas grūtības, jo eju sistēma projektēta līdzīgi kā Heopsa piramīdā.
Belkoni rakstīja: „Kad devos uz rietumiem, biju pārsteigts, kad grīdā ieraudzīju apbedījumu vietu. Taču tur atradās tikai akmeņi un daži kauli.” Belkoni tur atstāja uzrakstu ar atvēršanas datumu.
Belkoni izjuta lielu vilšanos, ieraugot uz apbedījuma kameras melnu uzrakstu. Tur bija rakstīts: „To atvēra akmeņkalis Muhameds Ahmeds. Atvēršanā piedalījās meistars Osmans. Arī valdnieks Ali Muhameds te uzkavējās no sākuma līdz beigām.” Džovanni Belkoni bija ieradies dažus gadsimtus par vēlu.
Belkoni Hefrena piramīdā uzgāja sarkofāgu. Vāks bija salauzts un tajā bija vērša atliekas. Pēc citām ziņām tilpne bijusi pilna ar akmens šķembām.
Izstāde Londonā. 1820.gadā Belconi ieradās Anglijā un Londonā Pikadillijas Ēģiptes zālē noorganizēja izstādi. Ievērojamākie izstādes eksponāti bija alabastra zārks un Seta I kapa modelis.
Belkoni nāve. 1823.gada pavasarī Džovnanni Belkoni kopā ar sievu uzkāpa uz veca kuģa un pameta Londonu. Bija aprīlis, kad kuģis piestāja Tanžērā. No šejienes Belkoni bija plānojis šķērsot Sahāras tuksnesi un sasniegt Sudānu. Viņš nokļuva līdz Fēsai, no kurienes, kā bija sarunāts, viņa sieva atgriezās Anglijā.
Taču arī Belkoni tālāk netika, un viņam nācās griezties atpakaļ. Tuaregi viņam un viņa salīgtajiem vietējiem nesējiem neļāva virzīties tālāk zemes iekšienē.
1823.gadā viņš apmeklēja Beninas karaļvalsti.
Tad itāļu pētnieks nolēma braukt ar kuģi tālāk līdz Sjerraleonei. Šajā Rietumāfrikas zemē viņam uzbruka mīklaina slimība, kas izraisīja svārstīgu ķermeņa temperatūru un murgus.
Kāds dziednieks viņam deva rīcineļļu un opiju. Smagi slimo pētnieku nogādāja atpakaļ uz kuģa cerībā, ka sāļais gaiss nāks par labu. Belkoni runāja ļoti nesakarīgi. „Man atlicis dzīvot tikai dažas stundas. Es to zinu,” - sacīja Belkoni, novilkdams no pirksta ametisa gredzenu.
Viņš to pasniedza melnādainajām kalpotājām, sacīdams: „Atdod to manai sievai.”
1823.gada 3.decembra pēcpusdienā Belkoni nomira.
