Musulmaņu brālība, organizācija
Arī „Brāļi–musulmaņi.”
Šo organizāciju ar nosaukumu „Brāļi musulmaņi” (Al Ihvan al Musilimun) nodibināja Hasans al Banna 1928.gada martā Ēģiptē, Suecas kanāla zonā. Vēlāk šo organizāciju sāka dēvēt par „Brāļi–musulmaņi.” Hasans al Banna bija skolotājs ēģiptiešu valsts skolā. Strādājot britu kanāla okupācijas zonā, viņš redzēja parasto musulmaņu morāles pagrimumu, garīguma trūkumu, un nolēma situāciju mainīt.
Al Banni idejiskais iedvesmotājs bija Al Afgani, tā sekotājs Muhameds Abdu (1849.-1905.g.), kā arī Rašids Rida (1865.-1935.g.) – 1922.gadā iznākušās grāmatas Al Halifa autors. Grāmatā tika aicināts uz tāda musulmaņu ideoloģiskā līdera parādīšānos, kurš būtu pietiekami vieds, lai dzīvē ieviestu modernajai laikmetam adaptētus šariata likumus. Tā Al Banna mēģināja dzīvē īstenot savu iedvesmotāju idejas. Viņš centās radīt sabiedrību, kurā reliģijas mācība būtu saskaņota ar moderno tehnoloģisko izglītību un spētu nodrošināt islāma pasaulei sociālās labklājības pamatus.
Tās sākotnējā devīze bija aicinājums musulmaņiem – studentiem un strādniekiem, dzīvot taisnu un bezgrēcīgu dzīvi, taču drīzumā tā ņēma lietošanā plašākus pretlaicīgus lozungus. Galu galā viņu attieksme kļuva karojoša un "brāļi" kļuva par lielu un spēcīgu Ēģiptes politisku partiju – islāmisma izplatīšanas instrumentu arābu pasaulē un pat aiz tās robežām.
1933.gadā tika iekārtots organizācijas birojs Kairā, bet jau 1934.gadā tai bija jau 500 nodaļas.
Organizācijai bija piramidāla struktūra, kas tai ļāva britu koloniālisma un vietējās ēģiptiešu korumpētās varas apstākļos gūt tādus lielus panākumus. Brāļi-musulmaņi apvienojās nelielās šūniņās jeb „ģimenēs,” kas tālāk veidoja „klanus,” bet tie – „bataljonus.” Jaunie brālības biedri izgāja fiziskās sagatavošanas kursus, bet pēc tam piedalījās karadarbībās. Tas viss kalpoja organizācijas biedru morālajai izturētībai.
Brālība iesākumā nebija kareivīga – t.i., tās mērķis nebija islāmiskas valsts nodibināšana vardarbīgi gāžot ēģiptiešu valdošo režīmu. Tomēr, kustībai kļūstot masīvai, tas neizbēgami noveda arī pie „kareivīgā” spārna izveidošanās.
II Pasaules kara laikā SS 13.divīziju savāca Jeruzālemes lielmuftijs un "Musulmaņu brālība." 60 000 Hitlera musulmaņu karotājiem tika piešķirti Korāni ar vākā uzdrukātu svastiku.
1942.gada organizācija dibināja slepenu biedrību „islāma aizsardzībai” un organizēja biedru daļas militāro sagatavošanu.
Īpaši šis process kļuva aktīvs pēc tam, kad „kareivīgie” sāka veikt politiskās slepkavības. Tā, piemēram, 1948.gada decembrī viens no kustības dalībniekiem nogalināja Ēģiptes premjerministru Mahmudu Fahmi Nukraši.
1949.gadā ēģiptiešu varasiestādēm izdevās nogalināt organizācijas dibinātāju Hasanu al Banni. Viņa vietā stājās mērenu uzskatu paudējs Hasans al Hudaibi.
Lielu rezonansi pasaulē izsauca neveiksmīgie atentāti pret AAR (Ēģiptes un Sīrijas) prezidentu Naseru. 1954.gada oktobrī Nasers tika cauri sveikā „Brāļu-musulmaņu” sarīkotajā atentātā. Pēc tā viņš deva rīkojumu vajāt šo organizāciju: vadoņi tika nogalināti, daudzi ieslodzīti, citi bēga uz kaimiņvalstīm. 1954.gada novembrī Nasers apvainoja Negibu sazvērestībā kopā ar „Brāļiem-musulmaņiem,” un padzina to no amata, pats stādamies valsts priekšgalā. Represijas pret organizāciju ilga visu 50.gadu pirmo pusi un 60.gadu sākumu.
To rezultātā organizācija izbeidza aktīvu darbību Ēģiptē, bet vienlaikus kļuva par starptautisku organizāciju, kas cīnījās par islāma revolūcijas notikšanu Tuvajos Austrumos un arī aiz tā robežām. Daudzi brālības dalībnieki no Nasera represijām patvērās ārzemēs – citās arābu valstīs. Viens no emigrantiem – Seīds Kutubs (1906.-1966.g.), atrodoties ieslodzījumā, radīja sacerējumu, ko vēlāk sāka uzskatīt par klasisku islāma fundamentālisma izpausmi.
Būtībā, galvenā brālības devīze bija: „Korāns – lūk, mūsu konstitūcija!”
1962.gadā organizāciju sāka vajāt arī Alžīrijā, kas tikko bija atbrīvojusies no franču kolonizatoriem un stājās uz sociālisma celtniecības ceļa pirmā prezidenta Ben Bella vadībā. Mazliet labāks „brāļu” stāvoklis kļuva 1965.gada jūnijā, kad pie varas militāra apvērsuma rezultātā nāca Huri Bumeldens, kas nedaudz lojālāk izturējās pret ulemu un pat dažiem „brāļiem-musulmaņiem,” kuros redzēja aizsardzības līdzekli pret deģeneratīvo franču kultūru.
1966.gadā pēc otrā atentāta pret viņu, Ēģiptes prezidents Nasers sāka nežēlīgu iznīcināšanas kampaņu pret „brāļiem-musulmaņiem.” 29.augustā sodīja ar nāvi organizācijas galveno ideologu Seīdu Kutubu.
1968.gada februārī pēc Sešu dienu kara Kairas piepilsētā Heluānā uzliesmoja strādnieku un studentu sacelšanās. Nākamajā 1969.gadā tāda pat sacelšanās uzsākās Aleksandrijā. Abas tās bija „Brāļu-musulmaņu” organizētas un apdraudēja Nasera valdīšanu.
Anvars Sadats, kas nāca pie varas Ēģiptē pēc Nasera 1970.gadā, turpināja Nasera sekulāri centralizēto politiku, bet iecietīgāk izturējās pret "brāļiem-musulmaņiem" un citiem islāmistiem.
1980.gadā Pakistānā tika atklāta Starptautiskā islāma universitāte, kuras darbinieku štatā tika iekļauti arī vahabīti un „Brāļi-musulmaņi.”
1982.gadā radikālais islāmists Mustafa Buijali, esot brāļu-musulmaņu ietekmē, nodibināja „Islāma bruņoto kustību.” Nākamo 5 gadu laikā organizācijas dalībnieki uzbruka varas iestādēm un armijas bāzēm.
1989.gada novembrī „Brāļi-musulmaņi” ieguva 25 no 85 vietām Jordānijas Valsts sapulcē. Tā rezultātā karalis Huseins bija spiests valdības sastāvā iekļaut vairākus islāmistus.
Bosnijas kara (1992.-1995.g.) laikā bosniešu līderis bija islāmists Alija Izatbegovičs, kas uzturēja sakarus ar „Brāļiem–musulmaņiem.” Viņš centās aktivizēt valdības darbu Sarajevā.
Mūsdienās Ēģiptē. Pēc 2011.gada "arābu pavasara," kad tika gāzts ilgadējais Ēģiptes līderis Hosnī Mubaraks, pirmajās brīvajās Ēģiptes prezidenta vēlēšanās par prezidentu 2012.gada 24.jūnijā tika pasludināts "Brāļu-musulmaņu" pārstāvis Muhameds Mursī.
Tomēr pāriet uz sekulāru eiropiska tipa demokrātiju ēģiptiešiem neizdevās. Iedzīvotājiem pakāpeniski radās aizdomas, ka esošajā situācijā ar "Brāļu-musulmaņu" organizācijas rokām tiek veidota islāmiska valsts, daudziem tāda nebija pieņemama. Valsts vārījās un mutuļoja, protesti kļuva vardarbīgi līdz valstī esošajiem militāristiem tas apnika un viņi 2013.gada jūlijā veica militāru apvērsumu, arestēja ievēlēto prezidentu Mursī. Pēc tam represijas tika vērstas pret "Brāļu-musulmaņu" organizāciju principā, atskanēja draudi atkal to izsludināt par nelikumīgu.
Mursī piekritēju izdzenāšanai armija lietoja kaujas ieročus, bija cietušie un nogalinātie. 20.augustā militāristi paziņoja par organizācijas garīgā līdera 70 gadu vecā Muhamedu Badī arestu. Iepriekš jūlijā bija arestēti vēl divi vadoši "brāļi." Tikmēr pretimstāvēšana sāka pieņemt pilsoņu kara raksturu, Sīnaja pussalā nezināms bruņots grupējums uzbruka policijas konvojam, nogalinot 25 policistus.
Organizācija par jauno līderi izsludinājusi Badī vietnieku Mahmudu Ezatu, kas arī izsludināts meklēšanā. Sākt bruņotu pretestību militāristiem aicinājuši Al Qaeda vadītāji, kuru darba kārtībā esot džihāda pasludināšana Ēģiptē. Būtiska nozīme varētu būt arī tam, ka pašreizējais starptautiskās islāma kaujimieku organizācijas līderis A. ez Zavāhirs cēlies tieši no Ēģiptes. Kā stimuls tam varētu kļūt ap 3000 ēģiptiešu kaujinieku atgriešanās no pilsoņu kara pārņemtās Sīrijas, kur tie karojot pret Damaskas alavītu režīmu.
Saites.
Islāms.
