Bulgāru valoda
Indoeiropiešu saimes slāvu grupas dienvidslāvu apakšgrupas valoda.
Runā ap 7,7 miljoni Bulgārijā, vēl Ukrainā, Moldāvijā, Rumānijā, Serbijā, Turcijā.
2 dialekti: rieteņu - ar atsevišķām izloksnēm un austreņu - ar 3 izlokšņu grupām. No citām slāvu valodām bulgāru valoda atšķiras ar fonētisko sistēmu, kurā ir patskanois ь [ā], bet nav ы, Э un nazālo patskaņu.
Analītiska valoda. Bagāta darbības vārda laika formu sistēma, postpozitīvie artikuli, divējādās vietniekvārdu formas.
Izšķir senbulgāru valodu jeb senslāvu valodu (IX-XI gs.), vidusbulgāru valodu (XII-XVI gs.) un jaunbulgāru valodu (kopš XVII gs.). Literārā valoda izveidojās XIX gs. vidū uz austrumdialekta pamata. Tās izkopšanā nozīme N.Rilska, P.Slaveikova, H.Boteva, I.Vazova u.c. darbiem.
Vēsture. Senākie bulgāru valodas rakstu pieminekļi saglabājušies no IX gs. 2.puses sakarā ar kristietības pieņemšanu, un tā ir senākā no slāvu rakstībām. Slāvu rakstību izveidojuši Kirils un Metodijs, tulkojot grieķu baznīcas tekstus bulgāru valodā.
Senslāvu valodas posma sākumā lietoja grieķu unciāļu rakstu, no 886.gada - glagolicu un kirilicu. Tagadējās rakstības pamatā modificēta kirilica.
XIX gs. 1.pusē sākās cīņa par bulgāru kultūras, izglītības, folkloristikas, literārās valodas izveidi. Pirmās mācību grāmatas bulgāru tautskolām sarakstīja P.Berons, bulgāru tautasdziesmas vāca un sakopoja brāļi D. un K.Miladinovi, dzejnieks N.Gerovs sastādīja "Bulgāru valodas vārdnīcu," ieviesa sillabotonisko versifikāciju bulgāru dzejā.
Saites.
Bulgāri.
Bulgāru literatūra.
Dienvidslāvu apakšgrupas valodas.
