Bosnijas krīze (1908.-1909.g.)
Starptautisks diplomātisks konflikts 1908.-1909.gados Bosnijas aneksijas sakarā.
Vēsture. 1908.gada 7.oktobrī Austroungārija, saskaņā ar Berlīnes kongresa (1878.g.) lēmumiem, anektēja Bosniju, kas līdz tam nomināli bija atradusies Osmaņu impērijas varā. Sagrābjot šo provinci, Austroungārija cerēja apturēt dienvidslāvu tautu augošo nacionālās atbrīvošanās kustību, izvērst savu ekspansiju Balkānos.
Osmaņu impērija protestēja pret aneksiju, bet nesaņēma lielvalstu atbalstu. Tāpēc turki 1909.gada 26.februārī piekāpās Austroungārijai par 2,5 miljoniem sterliņu mārciņu lielu kompensāciju.
Savukārt Serbija lūdza lielvalstu atbalstu, īpaši Krievijas. Tomēr krievu japāņu karā (1904.-1905.g.) novājinātā Krievija centās noregulēt konfliktu diplomātiskā ceļā un pieprasīja sasaukt Berlīnes līgumu (1878.g.) parakstījušo valstu konferenci.
Vācija 1909.gada 14.martā ultimatīvi pieprasīja, lai Krievija atzīst Bosnijas un Hercegovinas aneksiju, pretējā gadījumā Austroungārija uzbruks Serbijai. 1909.gada 25.martā Krievija pieņēma Vācijas ultimātu. 1909.gada martā aneksiju atzina Serbija, 1909.gada aprīlī - arī Lielbritānija un Francija.
Bosnijas krīze saasināja nacionālo atbrīvošanās kustību Balkānos, padziļināja pretrunas starp Antanti un Trejsabiedrību, tuvināja I.Pasaules karu.
