Bibliofīlija, bibliofīli
Biblion ("grāmata" - grieķu val.) + philia ("mīlēt" - grieķu val.).
Retu un vertīgu izdevumu kolekcionešana personiskās interesēs.
Kolekcionē izdevumus kādās konkrētās nozarēs, par kādu personu, novadu, grāmatas īpatnējā apdarē, retus izdevumus, eksemplārus ar ievērojamu vēsturi. Bibliofīlija veicina vērtīgu izdevumu saglabāšanos, krājumi top par pamatu zinātniskiem darbiem, nereti nonāk publisko bibliotēku fondos.
Bibliofīlija bija izplatīta jau Senajā Grieķijā un Romā. Vērtīgas manuskriptu kolekcijas bija savāktas viduslaikos. Plašāk tā attīstījās no XV gs. līdz ar grāmatu iespiešanas sākumu. Ievērojamākie bibliofīli: XIV gs. - R. de Berī Anglijā; XVgs. - F.Petrarka Itālijā; XVI gs. - Ž.Groljē; XVII gs. - Dž.Mazarīni Francijā; XVIII gs. - J.Zaluskis Polijā; XIX gs. - A.Franss, Ž.Š.Brinē Francijā.
Bibliofīliju ietekmēja romantisms (radās interese par senajām grāmatām), zinātnes uzplaukums (specilizētie krājumi), bet XX gs. - novadpētniecība. Daudzāszemēs tika nodibinātas bibliofīlu biedrības, kas izdeva grāmatas ļoti mazos metienos, mākslinieciskā ietērpā. Notika reto grāmatu ūtrupes.
Latvijā daži vācu inteliģences pārstāvji XVII-XIX gs. sakopoja vērtīgas kolekcijas. Latvijā sāka krāt grāmatas XIX gs. 1.pusē. Gadsimta vidū lielākās bibliotēkas bija M.Meņģelim, A.Leitānam; gadsimta beigās - A.Jūrdžam. Ievērojamākais latviešubibliofīls bija Jānis Misiņš. Krievu okupācijaslaikos Latvijas PSR bibliofīli apvienojās republikas Grāmatu draugu biedrībā (dib. 1974.g.).
Saites.
Bibliotēkas.
