Bandera, Stepans (1909.-1959.g.)
Ukrainiski - Бандера Степан Андрійович.
Ukraiņu nacionālists, viens no nacionālās atbrīvošanās cīņas vadītājiem.
Radniecība. Tēvs, uniātu garīdznieks. 1917.-1920.gados komandēja dažādas pretkomunistiskas kaujinieku vienības. Viņu nošāva čekisti 1941.gada vasarā Kijevā.
2 brāļi - Aleksandrs un Vasīlijs, abi gāja bojā Osvencimas nometnē 1942.gadā pēc nežēlīgas spīdzināšanas. Trešais brālis Bogdans gāja bojā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos vācu okupētajā Hersonā.
2 māsas - izsūtītas uz Sibīriju.
Dzīvesgājums. Dzimis 1909.gada 1.janvārī Starijugrinivas ciemā, toreizējās Austroungārijas impērijas teritorijā, netālu no Staņislavovas. Pēc Krievijas Pilsoņu kara izbeigšanās šī teritorija tika iekļauta Polijas sastāvā.
1922.gadā iestājās Ukraiņu jaunatnes nacionālistu savienībā.
1928.gadā iestājās Ļvovas Augstākās politehniskās skolas Agronomijas fakultātē.
1929.gadā izgāja apmācības kursu itāļu izlūku skolā.
Tai pat gadā iestājās E.Konovaļceva Ukraiņu nacionālistu organizācijā (Організація українських націоналістів - ОУН) un drīzumā sāka vadīt visradikālāko jaunatnes grupējumu. No 1929.gada sākuma bija dalībnieks, bet 1932.-1933.gados bija UNO novada ekzekutīvas (vadības) priekšnieka vietnieks. Organizēja un piedalījās pasta vilcienu aplaupīšanās, cīnījās pret oponentiem.
1933.gada sākumā stājās UNO Galīcijas nodaļas vadībā, kur organizēja cīņu pret poļu varas iestādēm. Organizēja Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka atentātu 1934.gadā.
Tiesas procesā Varšavā 1936.gada sākumā notiesāts ar nāvi, sods samainīts uz mūža ieslodzījumu. Tai pašā gadā Ļvovā notika vēl viens tiesas process pār UNO vadību. Tajā Banderam vēl reizi piesprieda mūža ieslodzījumu.
Tika atbrīvots no ieslodzījuma, kas Poliju okupēja vācieši, sadarbojies ar Abvēru(?).
Pēc tam, kad 1938.gadā čekistu aģenti nogalināja Konovaļcu, sāka sacensties par vadību organizācijā ar A.Meļņiku.
Divas nedēļas pavadīja padomju okupācijā Ļvovā 1939.gadā. Slēpās pagrīdē, oktobra sākumā pārgāja divas robežas un nonāca Čehoslovākijā.
1940.gada februārī organizēja Krakovā UNO konferenci un tajā nodibināja tribunālu, kas pasludināja nāves sodus A.Meļņikam (konkurents par varu UNO) un viņa piekritējiem. Tai pašā gadā pretišķības ar Meļņika piekritējiem noveda pie bruņotas cīņas.
1941.gada aprīlī UNO sadalījās 2 organizācijās: UNO-M (Meļņika piekritēji) un UNO-B (Banderas piekritēji). Banderas organizāciju mēdza dēvēt arī par UNO-R - "revolucionāriem."
Pirms Vācijas uzbrukuma PSRS tika izveidotas 3 kaujas grupas (ap 40 000 vīru), kam bija jāspēj izveidot ukraiņu administrāciju okupētajās teritorijās. Bandera mēģināja ar šo grupu palīdzību pasludināt Ukrainas neatkarību, šāda fakta priekšā nostādot hitlerisko Vāciju. 1941.gada 30.jūnijā viņa vārdā Ukrainas valsti pasludināja J.Stecko (Я.Стецько). Vienlaicīgi Banderas piekritēji Ļvovā sarīkoja nemierus, kuru laikā gāja bojā ap 3000 cilvēku.
Hitleriešu gestapo S.Banderu arestēja Krakovā 1941.gada 5.jūlijā (29.jūnijā??) un pieprasīja atteikties no 30.jūnija neatkarības akta. Bandera piekrita un aicināja "ukraiņu tautu visādi palīdzēt vācu armijai sakaut Maskavu un boļševismu."
Tā paša 1941.gada septembrī (jūlijā??) atkal tika arestēts un nosūtīts uz Zaksenhauzenas koncentrācijas nometni, kur tas atradās vieninieka kamerā līdz pat 1944.gada septembrim. Tika arestēta arī viņa ģimene.
Viens no galvenajiem iniciatoriem 1942.gada 14.oktobrī dibinātajai Ukrainas Sacelšanās armijai (Украинскaя повстанческaя армия, УПА). Panāca, ka tās vadītājs D.Kļačkivskis (Д.Клячкивский) tiek aizstāds ar viņa uzticības personu - R.Šuhēviču (Р.Шухевич). USA mērķis bija neatkarīgas Ukrainas pasludināšana, cīņa gan pret lieliniekiem, gan pret nacistiem. Tomēr UNO vadība nerekomendēja "iesaistīties cīņās pret lieliem vācu spēkiem."
1943.gada augusta sākumā Sarnos (Roveņas apgabalā) notika vācu varas iestāžu un UNO tikšanās ar mērķi saskaņot darbības pret partizāņiem, vēlāk sarunas tika pārnestas uz Berlīni. Tika panākta vienošanās, ka UNO apsargās dzelzceļus un tiltus no padomju partizāņiem, atbalstīs vācu okupācijas varas pasākumus. Vācieši no savas puses apņēmās apgādāt ar ieročiem un aprīkojumu UNO vienības, bet vācu uzvaras gadījumā pār boļševismu, atļaus izveidot Ukrainas valsti kā Vācijas protektoriātu.
1944.gada septembrī vāciešu pozīcija izmainījās - "sākās jauns sadarbības etaps" (H.Himlera vārdi) un Bandera tika atbrīvots. Abvēra 202.komandas sastāvā Krakovā nodarbojās ar UNO diversantu komandu sagatavošanu.
No 1945.gada februāra līdz pat savai nāvei ieņēma UNO vadītāja (pavadoņa) amatu.
1945.gada vasarā izdeva slepenu rīkojumu, kurā tika runāts arī par nepieciešamību "tūdaļ un iespējami slepeni... augstāk minētos UNO un USA (tos, kas var padoties varas iestādēm) likvidēt divos veidos: a) vizīt lielākās un nenozīmīgākās USA vienības kaujās pret boļševikiem un radīt situāciju, ka Padomes tās iznīcina posteņos un slēpņos."
Nirnbergas procesā PSRS puse mēģināja pierakstīt viņu nacistu noziedzniekos, kas neizdevās. Nirnbergas tiesu materiālos S.Bandera figurē nevis kā noziedznieks, bet gan kā upuris.
Pēc kara beigām dzīvoja Minhenē, sadarbojās ar britu izlūkdienestu.
1947.gadā UNO konferencē izvēlēts par visas organizācijas pavadoni, kas faktiski nozīmēja UNO-B un UNO-M apvienošanos.
Nāve. 1949.gada rudenī PSRS Augstākā tiesa aizmuguriski notiesāja S.Banderu ar nāvessodu. Gājis bojā no VDK sūtīta slepkavas savervēta UNO dalībnieka Bogdana Strašinska (krieviski - Богдан Страшинский), kas to noindēja Minhenē 1959.gada 15.oktobrī, jo bija bīstams padomju iekārtai kā nacionāli noskaņots ukraiņu līderis. Pēcāk Strašinskis padevās padomju varas iestādēm un paziņoja, ka indēšanas pavēli personiski bija devis PSRS VDK priekšsēdētājs A.Šeļepins.
Apglabāts Minhenē.
Pēc PSRS sabrukuma un Ukrainas neatkarības pasludināšanas Bandera kļuva par ukraiņu nacionālistu simbolu. 2000.gadā Ivanofrankovskas apgabala nacionālistu partijas izplatīja aicinājumu Banderas pīšļus pārapbedīt Ukrainā un izveidot te vēsturiski memoriālu kompleksu.
Krievu propaganda. Pavisam smieklīgi, ka krievpadomju un tagadējas putinkrievijas propagandisti dēvē Stepanu Banderu par nodevēju, lai gan viņš nav dzīvojis PSRS (ja neskaita 2 nedēļas okupācijā Ļvovā 1939.gadā). Bandera pieļāva zināmu sadarbību ar vāciešiem – bet tikai ar nosacījumu, ja tie atzīst Ukrainas neatkarību. Saprotams, arī nacistiem tas ļoti nepatika, tādēļ vērsās pret viņu un viņa ģimeni.
Aplūkojamie objekti.
Kaps Minhenē. 2014.gada 17.augustā viņa kapa vieta tika uzspridzināta.
Piemineklis Ļvovā.
Viņa vārdā nosauktas ielas. Ļvovā (nosauca 1991.gadā), Ternopolē, Rovnā, Ivanofrankovskā, Luckā. Viņa vārdā 2016.gadā nosauca ielu Kijevā, pret to protestēja Izraēla un Polija.
Tradīcijas.
Ukrainas nacionālistu gājiens "Goda, cieņas un brīvības maršs" Banderas dzimšanas dienā 1.janvārī. To rīko ukraiņu nacionālistu organizācija "Labējais sektors," partijas "Brīvība" un "Nacionālais korpuss."
Saites.
Ukrainas Atbrīvošanās armija.
Ukraina.
